Žurnālā Santa 2008.gadā

Rubrika: intervija
Vintra Vilcāne

Par zīmēm, putniem un ideālo māju

«Pēdējā laikā cilvēkus lielākoties interesē tas, vai viņiem būs darbs,» atklāj astrologs Andris Račs. Tajā pašā laikā cilvēki nebēg prom no dzīves. Viņi iemīlas, mīl, tic, cer, galu galā dzīvo. Un laiku pa laikam atnāk pie astrologa, lai saprastu kaut ko vairāk par sevi. Bet šoreiz saruna par Andra paša zvaigznēm. Un es viņam ļauju tās tulkot pēc sava prāta.

– Astrologam jāpiemīt intuīcijai. Cik ļoti intuīcija vadījusi tavu dzīvi? Un vai reizēm tā tomēr nav tevi pievīlusi?
– Drīzāk mani pievīlis kaut kāds naivums, nemitīga ticība labajam. Es taču tikai pirms kāda gada atklāju to, ka cilvēks var būt apzināti slikts. Bet laikam jau ikviens cilvēks, kas attīstās, galu galā sastopas ar kaut kādu pretestību un pārbaudījumiem. Beigu beigās jau saproti, ka notiek tā, kā zvaigznēs rakstīts. Bet es vienalga šo ticību labajam ne pret ko nemainīšu.
– Vai ir interesanti dzīvot, ja zini, kas tevi sagaida?
– Vienalga interesanti, jo zināšanas jau neatbrīvo no šķēršļiem dzīves ceļā. Kaut arī brīžiem ir baigais vilinājums neko nezināt, tik un tā nevaru izvairīties no jautājumiem sev: «kas notiek? kāpēc tā notiek?»
Laikam jau tomēr dodu priekšroku zināt to, kas notiks. Un viss notiek atbilstoši katra raksturam un vēlmēm. Un pie šīm lietām var piestrādāt.
– Mani vienmēr interesējis, kā var strādāt pie rakstura. Izklausās jau skaisti, bet vai tas reāli arī izdodas?
– Nav jau tā, ka izjūtu nepārtrauktu vēlēšanos strādāt pie rakstura un kaut ko uzlabot sevī.
Revolūcija manī notika pusmūža krīzes laikā – ap četrdesmit. Man kaut kā kļuva ļoti skaidrs, kam vērts tērēt dzīvi, laiku, naudu. Un man šķiet baigi forši atteikties no kaut kāda egoisma sevī, jo tā es uzlaboju savu dzīvi. Šobrīd man ir azarts atrisināt situāciju, pirms vēl sācies konflikts. Drusku vairāk sevi pazīstot, apriebjas taču simto reizi kāpt uz viena un tā paša grābekļa. Jo darot lietas citādāk, viss pārējais arī notiek citādāk.
– Un kā dēļ tad vērts tērēt dzīvi?
– Tā dēļ, kas katram cilvēkam šķiet svarīgs. Un tāpēc, manuprāt, katram vajadzētu iepazīt sevi. Jo tieši tā var uzzināt, kas tev vajadzīgs. Kad zini, ko tev vajag, atliek tikai mazliet piepūlēties un to arī sasniegt.
Kas man vajadzīgs? Varbūt izklausīšos kā tikko iznācis no cietuma vai pārnācis mājās no kara, bet mani patiešām iepriecina tas, ka apkārt nešauj, ka mierīgi var pasēdēt un iedzert kafiju, skatīties, kā spīd saule. Priecājos par to, ka mani bērni ir veseli. Tādas vienkāršas lietas. Vēl mani iepriecina dažādas jaunas atklāsmes. Viena no tādām pēdējā gadā atklātām lietām ir dejošana – temperamentīgās dienvidnieku dejas – samba, rumba, čača. Es taču atceros, ka kādos desmit gados atmiņu kladē pretī ailei mīļākā deja ierakstīju tango. Šobrīd man mīļākā deja ir salsa, bet man vēl vajadzētu apgūt kādas piecas, sešas jaunas dejas.
Un vēl es šobrīd apgūstu franču valodu. Pat nezinu, kur šo valodu pielietošu, bet man ļoti patīk Francija un tās kultūra, labprāt braucu uz šo valsti un braukšu arī turpmāk.
Redz, no vienas puses, tajā laikā, kamēr es dejoju un apgūstu franču valodu, varētu strādāt un nopelnīt vairāk naudas. Bet no otras puses, vēlme neiesūnot manī ir tik stipra, ka nevaru atteikties no kaut kā jauna apgūšanas.
Zini, tikai pirms dažiem gadiem man tā pa īstam sāka patikt ņemties ar maziem bērniem. Un es esmu aizdomājies, kāpēc tā. Tā kā manā bērnībā mums mājās bija kolhozs - mazās telpās vienuviet ļoti daudz cilvēku, tad visu savu mūžu esmu gribējis izvairīties no tā.
Bet šobrīd mans burvju vārdiņš ir brīvprātība. Kaut ko darot brīvprātīgi ar prieku, neredzi grūtības. Ja tu domā: «eh, tagad man jāspēlējas ar bērniem, viņi atņems manu laiku un brīvību,» tad prieka no šī procesa nekāda. Bet ja tu spēlējies no laba prāta, viss notiek daudz vieglāk un patīkamāk. Bet man jau viegli gudri runāt, jo esmu pietiekoši izskrējies. Vienkārši līdz šim man bijis neveselīgs priekšstats par brīvību. Šobrīd man ir pieci bērni, un nejūtos nebrīvs. Bet tad, kad piedzima pirmais bērns, jutos apspiests, ierobežots, kā cietumā. Stulbi kaut kā.
– Tev likās, ka dzīve iet garām?
– Jā, man šķita, ka tajā nav attīstības un tā joprojām. Starp citu, šādus stāstus ļoti bieži dzirdu no cilvēkiem, kas nāk pie manis uz konsultācijām. Un es viņus ļoti labi saprotu. Vēl esmu sapratis, ka darbs nav galvenais, kā dēļ vērts dzīvot. Īstā revolūcija notiek tad, kad tu saproti, kāpēc raujies. To saprotot, vairs nekur nav jāraujas.
Bet esmu pilnīgi pārliecināts par to, ka vīrietim nevajag uzkraut bēbjus. Tas nav dabiski. Kaut arī esmu bijis klāt trīs savu bērnu dzemdībās, mans viedoklis ir – to nevajag darīt. Ir labi būt klāt dzemdībās tādā ziņā, lai saprastu, kā tava sieva jūtas, bet tajā pašā laikā nevienam nav vajadzīgs tāds samērā izmisis vīrietis, kurš nezina, kas jādara, no kura tiek prasīts būt par mammu topošajai mammai- bet tā taču ir vecmātes-vecmāmiņas loma!
Bet dažas piespiedu lietas ir vērtīgas. Pēc tam par cilvēku paliec. Nu, piemēram, Mātes dienā nomazgāju traukus. Kādu laiku nebiju to darījis un aizdomājos, cik daudz laika šī nodarbe tomēr paņem. Un nomazgājot traukus, labāk saprotu sievu, kura lielākoties apdara mājas darbus. Citādi sanāk, ka tikai man ir grūti, jo no rīta līdz vakaram jābūt darbā.
– Kādas vēl atziņas ieguvi pusmūža krīzes laikā?
– Atziņu jau ir simtiem un tūkstošiem... Manī ļoti nostiprinājusies pārliecība, ka augšā ir kāds, kas mūs mīl. Vēl man šķiet, ka vispirms vajag izdarīt to, ko vajag un pēc tam, ko gribas. Kas vēl? Tas, ka nav neiespējamu lietu. Bet es arī nepiederu pie cilvēkiem, kas uzskata, ka vajag visu gribēt. Liela laime ir negribēt to, ko nevajag.
– Kā tu vari zināt to, ko tev nevajag, pirms neesi izmēģinājis? Jeb tev to priekšā pasaka astroloģiskā karte?
– Man patika kāda gudra cilvēka formulējums, ka par sevi kaut ko uzzināt var tikai ieskatoties savā dzīves CV. Tas nozīme, ka man vajag visu to kas ir bijis. Un es esmu tas, kas ar mani noticis un notiek. Un ja kāds domā, ka viņam pienākas kaut kas cits, tad viņš kļūdās.
Ko tik man nav gribējies savulaik? Loti lielu mašīnu, iegūt visas pasaules sievietes un tā joprojām. Pamazām ar dievpalīgu notika tā, ka kvantitāte pārauga kvalitātē. It kā kāds man būtu ar bumbu iedevis pa pieri.
Skaidrs ir tikai tas, ka par visu mēs maksājam.Dažas atziņas dzīvē nāk pašas no sevis, bet dažas iegūsti tikai pieredzes rezultātā. Tas ir tāpat kā ir izglītību. Ir bezmaksas un maksas izglītība.
– Vai gribi teikt, ka vairākas attiecības ar sievietēm bija vajadzīgas tāpēc, lai tev kaut ko iemācītu?
– Jā, noteikti, jo es kļuvu labāks cilvēks. Bet rēķins par izglītību man tiks piestādīts tik un tā. Par to es nešaubos.
Bet es vēl gribēju atgriezties pie atziņām. Jau sen esmu secinājis, ka ārējais man ir mazāk svarīgs nekā iekšējais saturs. Mani visu mūžu nodarbinājis tāds ģimenes modelis, kurā varētu justies laimīgs. Esmu salasījies gudras grāmatas, spriedis par savām kļūdām. Un vienmēr aizdomājies, kāpēc man nav izdevies pirmajā piegājienā? Jo katru reizi taču vēlējos, lai būtu labi. Bet man šie meklējumi šķiet ļoti aizraujoši. Ir tā: ja tagad tev kāds pa telefonu vai e pastā pajautā: «kā iet? ko dari?» īpaši jau nav ko teikt. Jo citiem taču nav interesanti dzirdēt, ka tu būvē ģimeni. Un tikai man pašam interesants šķiet process – iebūvēt sienā ķieģelīti, kas pirms tam izgājis caur uguni un ūdeni. Es joprojām būvēju savu ideālo māju.
–Vai šobrīd esi tuvu savam ideālajam ģimenes modelim?
– Tagad esmu pilnīgā starā. Bet man viss vēl priekšā. Kad man bija divdesmit pieci gadi, mani interesēja tikai mani personiskie lauri - tas, kas es būšu, nevis, kāda izaugs mana meita. Šobrīd mani interesē, kādi izaugs mani bērni. Laikam manā dvēselē atbrīvojusies vieta citiem. Ilgstoši tajā bija vieta tikai manis paša svarīgajai personai.
– Kas šobrīd visvairāk interesē cilvēkus, kas konsultējas pie tevis kā astrologa?
– Pēdējā pusgada laikā gandrīz ikviens pamanās pajautāt, vai viņam būs darbs vai labāk tomēr braukt prom no šīs valsts. Bet lielākoties cilvēki jautā par sevi, savu attīstību, attiecībām. Un mani patīkami pārsteidz, ka cilvēki joprojām interesējas par to, kā attīstīt uzņēmējdarbību, būvniecību. Tas tikai nozīmē, ka nav iestājusies pilnīga apātija.
Bet man ir arī savs novērojums par attiecībām. Lai cik truli tas neliktos, šobrīd kopīgas lietas – īpašumi, mājas, mašīnas sacementē laulību.
Padomju laikā un deviņdesmitajos, kad nevienam nekā nebija, cilvēki šķīrās ar iemeslu -raksturu nesaderība, un viegli teica viens otram čau, zinot, ka rūpnīca piešķirs dzīvokli. Tagad, pirms teikt čau, cilvēki tomēr padomā.
–Vai cilvēki, kas noskaidrojuši kaut ko par savu dzīvi, tev pēc tam atraksta, pasaka paldies?
– Jā. Patiesībā mani ļoti mulsina pateicības vārdi. Un mani neiepriecina manis teiktie precīzie pareģojumi, drīzāk ieteikumi, kā padarīt dzīvi labāku. Ar gadiem esmu mainījis konsultēšanas stilu - no pozitīvās uzlādēšanas drīzāk pārgājis uz objektīvu skatu. Man kaut kā negribas, lai cilvēki gadiem ilgi izvairās ieraudzīt negatīvo sevī. Ikvienam jāmācās sliktumu pārvērst par labumu. Galu galā, tāda ir mana darba jēga. Nevis pateikt: «šī tev ir slikta diena, labāk no mājas ārā neej!» Šādu astroloģiju es neatzīstu. Mani drīzāk interesē, kā slikto dienu pārvērst labajā.
– Tev nešķiet, ka reizēm cilvēki astrologu mēdz uzskatīt par brīnumdari, kas iedos laimi tāpat vien bez piepūles?
– Cilvēki mēdz būt visādi – arī slinki un bailīgi. Gadās, ka pēc vairākiem gadiem atnāk pie manis un vaicā: toreiz es to neizdarīju. Vai nevarētu saņemties un izdarīt to tagad, vai nav vēl kāda iespēja? Nu ko lai saka? Tomēr mani priecē, ka lielākā daļa cilvēku apzinās, ka laime atkarīga no viņiem pašiem.
– Kāpēc vīrieši tik bieži mēdz apgalvot, ka sieviešu pasaule viņiem ir neizprotama?
– Vīrieši ir ārišķīgi, sievietes – vairāk uz iekšu vērstas. Un šajā iekšējā pasaulē sievietes, protams, ir uzvarētājas. Tāpēc arī vīriešiem labāk patīk uzvaras ārējā pasaulē. Kad redzu džekus spēlējam futbolu, saprotu, cik forši, ka neviena neiejaucas tajā spēlē. Vīriešiem ir bail, ka sievieties ievilks viņus savos tīklos un liks spēlēt savas spēles. Un ir sieviešu spēles un vīriešu spēles, un tajās abās ir pilnīgi citi noteikumi. Es negribu tādu ģimeni, kurā esmu tikai kādas lomas izpildītājs. Es gribu ģimeni vadīt. Un runājot par neizprotamo sieviešu pasauli, man nav bail uzzināt, kā sieviete jūtas. Bet man ir bailes nonākt sievietes varas ietekmē. Man nekad nav gribējies pakļaut savu dzīvi sievietes vajadzībām un noteikumiem, un ceru, ka tā arī nekad nenotiks. Lai man piedod visas pasaules sievietes, bet es tiešām negribētu dancot pēc kādas sievietes stabules.
– Vai tu esi pamanījis dīvainas likumsakarības jeb zīmes, kas noteikušas tavu dzīvi? Kaut vai, ja savulaik avīzē nebūtu ieraudzījis sludinājumu par iespēju mācīties Astroloģijas skolā, iespējams, tu joprojām būtu fotogrāfs Liepājā?
– Zīmes nāk un turpinās nākt. Kādas divas trīs zīmes manā dzīvē ir bijušas svarīgākas nekā citas. Bet, kā jau teicu, nav sliktuma bez labuma. Ja nebūtu bijusi neapmierinātība ar savu profesiju, nenonāktu līdz darbam, kas man patīk. Nu, piemēram, nevienam nepatīk zīme STOP. Bet tā ir vajadzīga, lai tevi nenobrauktu vilciens. Varbūt esmu nelabojams optimists, bet man šķiet, ka viss notiek uz labu.
Zīme var būt jebkas.
Pastāstīšu par pēdējo svarīgāko zīmi, par kuru nebeidzu vien brīnīties un par kuru jau publiski esmu stāstījis. Ilzes (Andra iepriekšējā sieva, kas slimības dēļ mira gadu pēc meitiņas Sofijas piedzimšanas – V.V.) mamma pēc meitas aiziešanas redzēja mistisku sapni, kurā tika nosaukts manas nākamās sievas vārds. Loģiski domājošam cilvēkam tas liktos nereāli. Bet personīgi man tas bija kā signāls. Kaut arī pirms tam nemaz Baibu nepazinu.
Bet man patīk arī tādas ikdienas zīmes. Ir tāds ticējums: ja no rīta satiec sievieti, kas nāk pretī ar tukšiem spaiņiem, tad diena būs slikta. Un vienurīt iznākot no mājas, satiku sievieti ar tukšiem maisiņiem rokās. Tā bija absolūti tukša diena.
Man arī putni ir draugi. Nē, es neprotu putnu valodu. Bet man šķiet, ja putns pielido pie manas mašīnas stikla, tad viņš man kaut ko grib pateikt. Iespējams, ka man jānoregulē braukšanas ātrums. Man jau šķiet, ka viss šajā pasaulē ir saistīts. Un neviens putns pie tevis nepielidos tāpat vien. Vai tad viņam darīt nav ko? Pat tas, kā vārna uzķērc, ir svarīgi. Jāmācās nojaust šo pasauli. Daži kaķi un suņi arī man kaut ko stāsta. Vēl varavīksnes, saulrieti, vēja brāzma un vēl un vēl...
– Cik daudzi no tev tuviem un svarīgiem cilvēkiem iemācījušies būt laimīgi? Varbūt tu viņiem esi palīdzējis tādiem būt?
– Nedomāju, ka kādam var iemācīt būt laimīgam, ja viņš pats nemaz tāds negrib būt. Būt nelaimīgam, starp citu, ir samērā izdevīgi. Un lielākajā daļā gadījumu tas otrs cilvēks nemaz nav nelaimīgs, vienkārši atšķiras divu cilvēku priekšstati par laimi. Piemēram, vecākiem ir savs priekšstats par to, kādiem jābūt laimīgiem bērniem. Mana lielā meita, piemēram, ieguva mašīnas vadīšanas tiesības, bet mans uzskats ir, ka vadīt mašīnu nav sievietes laime. Sievietēm ir daudz citu iespēju kļūt laimīgām. Arī strādāt viņām nevajadzētu.
– Tad jau esi tāda patriarhāla ģimenes modeļa piekritējs...
– Jā, simtprocentīgi. Mana sieva šobrīd nestrādā un nevada mašīnu. Es gan domāju, ka ar laiku viņa gribēs gan vienu, gan otru, un man nāksies iet uz lielu kompromisu. Bet nevaru teikt, ka to pieņemšu ar prieku.
– Kādā intervijā tu apgalvo, ka cilvēki nemainās, tikai top par to, kas sākotnēji ir. Kāds ir tavs sākotnējais Andris – tad, kad tev bija pieci, septiņi, četrpadsmit gadi?
– Tāds, kas visu laiku rakājas sevī. Un tāds, kam ļoti patīk vadīt. Man bijusi dramatiski neveiksmīga pieredze vienu gadu būt par padoto, un nekad dzīvē vairs to negribētu atkārtot.
Es vienmēr esmu bijis tāds, kam enerģiju nav kur likt. Arī no tā visādas nepatikšanas ceļas. Un man patīk tie sakāmvārdi no vecmāmiņu pūra lādēm: «kas visu ko dara, tam viss kas gadās» un «kur nav darbi, tur ir nedarbi.» Kāpēc cilvēki neizvēlas bagātu, vieglu dzīvi? Tāpēc, ka viņi negrib. Man, piemēram, dzīve bez problēmām šķistu garlaicīga. Protams, nevajag uzprasīties uz pārlieku lielām problēmām. Bet mazliet problēmu – tas vienmēr nāk par labu.
– Vai tev ir bijis ilgstošs nemiers ar sevi, tāda kā nepatika pret sevi?
– Tas bija tajā dzīves posmā divdesmitnieka gados un nonācu pie astroloģijas. Toreiz man bija nelaimīga pirmā mīlestība, pēc tam atkal laimīga mīlestība , tad tā pargāja, un es jau biju nomocījies: kas tie, johaidī, par tādiem viļņiem? Man radās interese meklēt atbildes uz to, kas notiek manā dzīvē. Kāpēc tie viļņi ir tik lieli? Arī baznīcai tad pievērsos.
– Saki, vai tu vienmēr tik nopietni esi uztvēris horoskopa zīmju saderību? Lasīju, ka pirms laulībām ar Baibu, esi pētījis viņas astroloģisko karti...
– Kurš gan grib absolūtu vilšanos ģimenes dzīvē? Bet es negribētu ļoti konkrēti atklāt lietas, kas man lika saprast, kāpēc tieši šis cilvēks man piemērots. Diez vai kādam pārim iespējama ideāla saderība visos punktos ?! Kaut vai, seksuālā saderība ir ļoti svarīga, bet ar to vien vēl nevar noturēt attiecības.
Bet parasti jau ir tā – tos ideālos, labos partnerus parasti nenovērtē. Es, piemēram, par savu pirmo sievu varu teikt – viņa bija ideāls cilvēks, bet vai tad es to novērtēju?! Bet runājot par laulību, ļoti svarīga ir kopīga vērtību sistēma. Jo var nesapasēt daudzās lietās, bet ja ir šī kopīgā sistēma, tad lielākas iespējas noturēties kopā.
– Bet kā ar iespēju neapnikt?
– Vienīgais, kas pa īstam var apnikt, ir miesa. Pārējās visas ir netveramas lietas, kas nemitīgi mainās. Iekšējā pasaule var ļoti pārsteigt. Bet šīs visas lietas ietilpst tajā ideālajā mājā, kuru cel visu dzīvi un kura nekad nebūs pabeigta.
– Par vecumu tu neesi aizdomājies? Tev tomēr ar Baibu ir 25 gadu starpība?
– Es melotu, ja teiktu, ka par to nedomāju. Bet patīkami ir, ka tik ilgi, kamēr vien būs lemts dzīvot, man visu laiku būs jauni cilvēki apkārt – mana sieva un jaunākie bērni. Garlaicīgi man nav. Tas, kā būs, kad būs, es nezinu... Brīžiem aprunājos ar to, kas tur augšā. Un tad es tā domāju: ja viņš man iedevis tik sasodīti daudz enerģijas nedarbiem, vai tad darbiem šīs enerģijas nepietiks?! Dzīvosim, redzēsim. Katrā ziņā, piecdesmit procentu no tā, kas notiks, tomēr atkarīgs no manis. Un šī apziņa neļauj atslābt. Un ja tā padomā – «atslābis vīrietis» - tas izklausās slikti. Pagaidām man šķiet, ka enerģijas pietiek. Ja jutīšu, ka nepietiek, sākšu mazāk strādāt. Atteikšos no absolūtā patriarha lomas par labu saprātam. Galu galā, bērniem taču vajag tēvu, nevis kaujā kritušu patriarhu.

 

 


Atpakaļ
Seko: Facebook