Ieva 2015.g.janvāris

 Fragments no intervijas

Ar ANDRI RAČU sarunājas AGNESE MEIERE

Savas dzīves kapteinis

Astrologs ANDRIS RAČS saka – zvaigznes rāda, ka nākamajā gadā mums būs jāmācās mērenība. Tai pašā laikā viņš tic arī tam, ka Dievs dod to, ko patiešām vēlamies. Tikai reizēm pašu vēlēšanās mūs ieved strupceļā. Savu vēlēšanos dēļ Andris reiz daudz cietis, bet guvis arī lielu laimi. Gribēt, darīt un ticēt ir viņa moto.

AGNESE: Gads tikko sācies un mēs visas ļoti gribam zināt – kas šogad gaidāms, kam gatavoties, no kā sargāties. Ko par to saka zvaigznes?
ANDRIS: Zvaigznes saka, ka pie dažām lietām būs jāpierod un, jo ātrāk tas notiks, jo labāk. Jāpierod, piemēram, pie neziņas ekonomiskā ziņā. Jāsāk atradināties no tā, ka katru gadu pieaug iekšzemes kopprodukts – ne tikai Latvijā, bet vispār Eiropā. Jāsaprot, ka izaugsme ir ekskluzīva lieta tā ir laime, ka kaut ko tādu piedzīvojām, bet jāsaprot, ka mūžīgi jau tas nevar turpināties. Šobrīd ekonomiskā izaugsme lēni un ļoti negribīgi bremzējas, ar to jārēķinās, pie tā jāpierod. Ja līdz šim varējām tērēt krietni pāri līdzekļiem, tad turpmāk vajadzēs par saviem tēriņiem piedomāt.
Labā vēsts ir tā, ka mūsu mentalitāte nospēlēs mums par labu. Proti, mēs, latvieši, jau pēc dabas esam tādi, ka no dzīves negaidām pārāk daudz. Un, ja arī citi nedabū, tad jau vispār var dzīvot tīri labi un būt apmierināts.
Individuālā līmenī pēc zvaigznēm nākamais gads ir jāsvin – par to parūpēsies ļoti izteiktā Lauvas zīme – , taču tā ar mēru, pārlieku nesapriecājoties un pārlieku neskumstot. Mums visiem vajadzētu
Pielikt zināmu piepūli, apziņu, lai pierastu pie mērenības. Tas gan nav viegli. Bet arī nelietot cukuru, neveselīgus ēdienus nav viegli, taču veselīgi.
Sākoties jaunam gadam, arī pats rūpīgi izpētāt savu zvaigžņu karti un plānojat nākotni?
Jā, bet es arī skatos laika prognozi, ja brīvdienās gatavojos kādam pasākumam. Ja gaidāms slikts laiks, nekur nebraucu, gaidu labāku. Tieši tāpat ar nākamo gadu – cenšos dzīvot saskaņā ar kosmisko ritmu. Dejot jau arī var, neklausoties, kāda mūzika skan, bet foršāk, ja tas notiek ritmā. Ne velti vēdiskajā astroloģijā saka, ka Dievs izdejo dzīvi, rada to caur deju. Ja mēs ietu līdzi šim ritmam, mums pašiem būtu patīkamāk.
Parasti cilvēkus interesē trīs lielās līnijas – veselība, mīlestība un nauda.
Šajā trijotnē nauda bieži tiek aizvietota ar vārdu darbs, jo nereti tos uztver kā sinonīmus. Kaut gan Rokfellers teica – kas visu dienu strādā, tam nav laika pelnīt naudu... Es teiktu, ka pats svarīgākais ir mīlestība, lai gan man krietni mainījusies izpratne par to, kas tā ir. Šobrīd es to krietni mazāk saistu ar romantiku nekā agrāk. Šobrīd vārdā mīlestība ietveru mīlamos un mīlētājus, ja tā var teikt. Piemēram, bērni bieži vien ir mīlamie, jo tas, ka mīli savu bērnu, nenozīmē, ka viņš dievina tevi…
Jā, arī veselība un nauda ir svarīgas lietas. Bet par veselību līdz šim nav nācies sevišķi satraukties. Attiecībā uz naudu – ja dari darbu, kas tev ļoti patīk, tā parasti nav problēma. Un es patiešām daru darbu, kas man no visas sirds patīk.
Lasot senas intervijas, to, ar kādu aizrautību runājāt par fotografēšanu, man šķiet mazliet jocīgi, ka šodien ar jums tiekos kā ar astrologu.
Jā, tas ir fakts, ka kopš desmit gadu vecuma man nebija lielākas vēlēšanās kā fotografēt. Laikam tāpēc, ka mūsu komunālā dzīvokļa kaimiņš bija fotogrāfs, kurš man atļāva apskatīt, kas īsti ir fons, ļāva vērot, kā top fotogrāfijas. Jau kopš vienpadsmit gadu vecuma patstāvīgi fotografēju un izgatavoju fotogrāfijas. Kāpēc man tas tik ļoti patika? Tagad es zinu, ka fotografēt man patika tāpēc, ka caur to varēju atklāt cilvēka iekšējo pasauli, kas mani ļoti interesēja. Tikai tagad saprotu, ka jau tolaik darīju to pašu, ko tagad - parādīju cilvēkam, kas un kāds viņš ir. Specializējos portretu uzņemšanā un reportāžās bija iespējams cilvēkus redzēt dažādās situācijās – priecīgus, bēdīgus… Vispār fotografēšanai bija daudz aspektu – ne tikai cilvēku vērošana, iepazīšana, bet arī brīvība. Šķiet, es sociālismā nemaz neesmu īsti dzīvojis, izņemot armijas gadus un pusgadu, kad strādāju rūpnīcā. Uz pārējo darbaļaužu fona man patiešām bija brīvība, neierobežots darba laiks, iespēja jau tad dzīvot citu dzīvi, nevienam nepakļauties.
Man gan nekad nav bijis svarīgi novilkt robežu starp vizuālo mākslu un skaņu. Tāpēc kādu brīdi sapņoju, ka darbošos kino, nevis fotografēšu. Kādas apstākļu sakritības dēļ es gan šo sapni nepiepildīju, lai gan šķita – esmu pussoļa attālumā no tā.
Nezinu, vai man caur fotogrāfiju izdevās atklāt kāda cilvēka dvēseli. Cerams… Taču man vienmēr bijis viegli atrast kontaktu ar cilvēkiem. Fotogrāfa profesija man deva iespēju iepazīt tūkstošiem cilvēku. Nu kaut vai kāzas – tu ar katru no šiem cilvēkiem pavadi veselu dienu. Tu redzi, kā cilvēks domā, kā viņš uzvedas… Tā ir brīnišķīga prakse!
Ticiet vai nē, man nepatīk runāt. Un fotogrāfija ir veids, kā runāt bez vārdiem, asociatīvi. Es joprojām domāju, ka asociatīvā valoda ir būtiskāka nekā vārdi.
Kamera arī pašam palīdz palikt nemanāmam…
Gan jā, gan nē. Jā, man labāk patīk klausīties, nekā runāt un man labāk patīk, ja es varu skatīties uz kādu, nevis ka kāds skatās uz mani. Bet būt absolūti nemanāmam man arī nepatīk, citādi jau mēs šobrīd nesarunātos.
Kļuvāt par fotogrāfu. Jūsu vecāki bija mierā ar šo nodarbošanos vai jūsu dzīvei bija ieplānojuši ko citu?
Bieži par to domāju, audzinot savus bērnus. Kā tas var būt, ka kaut kas tik jēdzīgs izdevās, neko neplānojot? Vecākiem nebija nekādu plānu, kas saistīti ar manu nākotnes profesiju, viņi ļāva man izvēlēties pašam. Viņu audzināšana vairāk izpaudās caur mīlestību, nevis plāniem. Protams, šī ir ļoti riskanta stratēģija, jo var arī nekas nesanākt, bet man tomēr svarīgāk, lai bērni būtu laimīgi, nevis par katru cenu sociāli izdevušies. Un manai mammai, šķiet, bija tāpat.
Nespēju aizmirst, ko sacīja Valdis Valters – ja zvaigznes saka, ka šis cilvēks nav tev īstais, jālaižas. Pat, ja tai brīdī ir liela mīlestība. Pētījāt sievas Baibas astroloģisko karti?
Jā, es to biju redzējis. Bet… Es ticu, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. Kā astrologs ticu tam pat pārāk daudz. varbūt tas ir skaļi teikts, bet es domāju, ka jābūt mierā ar to, kas ir. Ja ir mīlestība, tad tā jāizdzīvo šobrīd, tagad. Es zinu, ka ir kaut kas daudz augstāks un smalkāks, kas daudz labāk zina, kas man vajadzīgs, nekā es pats. Un es ticu, ka tas man dod tieši to, kas man vajadzīgs.
Bet tas, ko sakāt, jau tā kā drusku noliek astroloģiju…
Noliek, noliek, es to nemaz nenoliedzu. Es vienmēr aizstāvu tos, kas paļaujas uz Dievu un saka, ka Viņš zina labāk – šiem cilvēkiem ir taisnība. Redziet, astroloģiskajā kartē daudz kas ir ierakstīts. Bet pastāv vairāki izpratnes līmeņi. Viens – kā man būtu labāk, bet otrs, ausgtāks – kas man nāktu par labu garīgajā dzīvē. Astroloģija parāda abus, bet cilvēciski ir vēlēties kā man būtu labāk, bet tikai ticība Dievam, viņa vadībai – kas man nāktu par labu. Jā, varbūt man nebūs ļoti komfortabli, bet nāks par labu. Ideālā variantā būs gan komfortabli, gan nāks par labu. Kopā ar Baibu mums ir balanss – gan komfortabli, gan par labu. Es tā ceru… Laiks rādīs, kā būs.
Vienmēr esat stingri deklarējis, ka vīrietim jāapgādā ģimene, bet sievietei jārūpējas par mājām, bērniem. Baiba nav iebildusi šādai kārtībai?
Šī, manuprāt, ir vislabākā kārtība. Bet tā var darboties tikai tad, ja tam piekrīt abi. Jādara tā, lai abi būtu laimīgi. Iespējams, šobrīd no saviem principiem esmu mazliet atkāpies, bet varbūt vienkārši piekritis kompromisam – Baiba drīz pabeigs augstskolu un, iespējams, sāks arī strādāt. Taču mana ir cerība, ka viņa pēc tam vienalga atgriezīsies pie dabiskās kārtības, pie saknēm. Taču es ļauju, lai tas notiek dabiski, nevis ir manis uzspiests. Tā teikt – maigā vara (smejas). Ir gan dažas līnijas, ko negrasos pārkāpt, piemēram, to ka kapteinis uz kuģa var būt tikai viens.
To, kāda ir dabiskā kārtība, parāda demogrāfiskā situācija. Mēs varam smaidīt par valstīm, kurās ģimenes apgādnieks ir vīrietis, bet pavarda turētāja sieviete, taču demogrāfiskā situācija šajās valstīs ir izcila, neskatoties uz to, ir vai nav māmiņu algas. Pie mums demogrāfija klibo… Taču negribu nevienam uzspiest savu viedokli.
Tagad attiecības ar bērniem ir labas?
Jā, ļoti. Arī lielajām meitām vairs nebaidos sentimentāli atzīties, ka reiz rīkojos nepareizi. Nebaidos pateikt, ka viņas ļoti mīlu. Šos vārdus teikt man iemācīja vecākā meita Simona. Un man ļoti svarīgi, lai visi mani bērni būtu kopā. Šajos Ziemassvētkos biju laimīgs– kopā sanāca mani bērni un mazbērni, turklāt mani jaunākie bērni ir vienā vecumā ar mazbērniem. Jā, un man nekas nebūtu pretī, ja būtu vēl kāds bērns man un maniem bērniem-jo vairāk, jo sisrnīgāk!
Pavaicāšu vēl par astroloģiju – cik stipri drīkst pieķerties tam, ko saka zvaigznes?
Redziet, tas šķiet ļoti vienkārši – astroloģiskā karte pateiks, kas jādara un kurp jāiet. Bet, lai kaut kas notiktu, cilvēkam kaut kas jādara. Atceros kādu sievieti, kura strādāja par šuvēju un vēlējās atvērt savu šūšanas salonu. Viņas karte rādīja, ka ir īstais laiks, lai šī sieviete to darītu, kopā atradām vispiemērotākās telpas, izvēlējāmies vispiemērotāko laiku, kad salonu atvērt – biju pārliecināts, ka tur viss simtprocentīgi izdosies. Kad šī sieviete pieteicās uz konsultāciju, burtiski degu nepacietībā uzzināt, kā klājas viņas jaunajam salonam. Bet viņa paziņoja, ka salonu nav atvērusi, jo – ja nu man nesanāk… Man kļuva ļoti skumji.
Es nezinu, kā palīdzēt cilvēkam, kam nav gribas. Daudzi saka, ka astroloģija ietekmē brīvo gribu. Es vairāk uztraucos par to, ka cilvēkiem nav gribas. Labi, sirsnīgi cilvēki, bet bez gribas… Redziet, zvaigznes var būt bezgala labvēlīgas, bet vēl svarīga cilvēka gribēšana, varēšana un darīšana. Bez šīm trim komponentēm nekas nebūs. Tagad tāds laiks – zvaigznes rāda, ka būs tā un tā, bet man katrreiz cilvēkam jāpasaka: ja jūs gribēsiet. Es jau teicu – jums tiks dots to, ko jūs gribēsiet.

 

Atpakaļ