Kā darītu Mīlestība 2019.g.augusts
Ginta Filia Solis
G: Doma par latvietības tēmu šim žurnālam radās no tā, ka: mūsu ir salīdzinoši tik maz – salīdzinoši, piemēram ar ķīniešiem, taču mūs zin un pazīst visā pasaulē, mūsu talantu, prasmju un padarīto darbu dēļ. Tas taču ir fenomens? Kāpēc tas, Tavuprāt, tā ir?
Nu ir kaut kāda frekvence, kurā mūs zin. Es neesmu apbraukājis visu pasauli, taču no tiem, kas ir daudz braukājuši, esmu dzirdējis sakām, ka Latvijā ir labāk kā Indijā: mums ir tās pašas zināšanas, bet infrastruktūra labāka un cilvēki normālāki. Respektīvi, Latvija ir mazā Indija. Runājot par to, cik uz simts iedzīvotājiem ir garīgi un ezotēriski izglītotu cilvēku, manuprāt, mēs esam pasaules virsotnē.
G: Esmu dzirdējusi, ka šeit savākušās vecas Dvēseles?
Es nezinu. Ja tā, tad citas tautas var par to pasmīkņāt: kamēr jūs – vecās Dvēseles pasaciņas lasāt, mēs pa to laiku naudu taisām. Kas kuram. Man labāk patīk mūsu – veco Dvēseļu kopienā.
G: Un dažkart es brīnos: ko mēs čīkstam, ka mums kaut kā nav, ka neesam realizējušies.
Čīkstetaji ir aizbraukuši, palikuši darītāji.
G: Gribēju jautāt par aizbraucējiem. Mans brālis jau 20 gadus ir Īrijā, jūtas labi, ir ģimene. Kā no astroloģiskā viedokļa tas ir: kad es aizbraucu, meklēt laimi, uzlabot savus dzīves apstākļus, kas astroloģiski notiek ar maniem „parametriem”.
Tas nav tik viennozīmīgi, un es nemaz nevaru šajā būt eksperts, jo vēljoprojām to pētu, tas ir mans pētniecības objekts. Astroloģijā, lai kaut ko izpētītu, vajadzētu pārsimts gadus. Tas būtu tāds labs ievads. 1000 būtu pavisam labi. Ir maz novērojumu, lai izdarītu drošus secinājumus, ir apgalvojumi. Man šķiet, ka laiks rādīs, es varu izteikt tikai viedokli. Manuprāt jāpaiet kadiem gadiem, piemēram 7, 14 (skaitam, kas dalās ar 7), kopš cilvēks ir apmeties uz dzīvi sveša valstī, un tad tā jaunā vieta sāk izdarīt nopietnu ietekmi. Bet tā kā daudzi klīst no vienas vietas uz otru, es pat viņu astroloģiskajās kartēs to, ka viņi iesēžas lidmašīnā un aizbrauc, neredzu kā tādu notikumu – patiesībā šī astrologiem pētīšanai ir brīva niša – kā tur ir ar to kursēšanu. Tas izskatās tāpat, kā aiziet uz Rimi. Tas nekādi neparādās, kā kādas nopietnas izmaiņas dzīvē.
Šai ziņā cilveki ir trīs tipi: populāri sakot. Ja pirmajam pietiek ar diviem gadiem, lai pierastu kaut kur svešā vietā, tad otrajam nepietiek ar 10. Mana dzimtā pilsēta ir Liepāja, un man, lai es teiktu, ka es Rīgā pieradu, pagāja vismaz 15 gadu. Es esmu šis otrais tips. Bet ir trešie, kuri, varētu teikt, nekur nepierod, neiesakņojas un viņiem nemaz to nevajag. Viņi ir ceļā. Un šis vārds var būt arī ļoti labā nozīmē Mums ir ļoti daudz skolotāju, kuri braukā pa pasauli un nemitīgi ir lecijās pa visā pasaulē. Tas atkarīgs no līmeņa – vai mēs to saucam par tukšu klaiņošanu, vai Gaismas misionārismu.
Piemēram es secinājumus varu izdarīt, skatoties divas astroloģiskās kartes: vienu, kur viņš ir dzimis, un otru pārvietojot viņu tur, kur viņš ir tagad. Tas liek apstrādāt divreiz, trīsreiz vairāk informācijas, bet kamēr man smadzenes strādā es varu to izdarit. Šobrīd – vasarā ļoti daudzi ārzemju latvieši brauc uz Latviju atvaļinājumā un pie reizes sev ieplāno astrologa apmeklējumu. Es viņiem jautāju: kur tu sagaidīsi savu nākamo dzimšanas dienu, bet viņi jau nezin.
G: Kā būs ar naudu.... Kā būs ar laiku...
(Smejas) Un parasti nezin, varbūt Latvijā, varbūt jaunajā mītnes zemē. Laiks ir mainījies un astrologam ir kļuvis grūtāk, jo cilvēki vairs nav tik determinēti. Kā cilvēks es priecājos, kā profesionālis – bēdājos, jo man ir grūtāk strādāt. Es uzskatu, ka tie, kuri apgalvo, ka iekāpj lidmašīnā un specīāli aizbrauc kaut kur sagaidīt dzimšanas dienu, lai pēc tam izmainītos liktenis, maigi sakot, pārspīlē. Tas šodien ir pieprasīts. Un daudzi konsultacijās prasa: kur man sagaidīt dzimšanas dienu, lai man nākamais gads būtu veiksmīgs.
G: Tā prasa? Vai tiešām? Nezināju.
Jā, prasa. Tas ir tā kā ar Dormeo matraci.
G: Bet, ja es ticu Dormeo matrača brīnumainajām spējām?
O, jā, ja Tu tici, tad viss kartībā. Man dēls tic Dormeo matračiem un, ja es viņam to nopirktu, iespējams, viņš gulētu labāk. Jā, es ticu tam, ka placebo (man nepatīk šis vārds) TICĪBA strādā, tad, ja cilvēks noskaņojas uz to, un tā vieta viņam rāda šādu likteni, tad kāpēc man viņam nepalīdzēt?
Es pats vienreiz speciāli braucu svinēt dzimšanas dienu ārzemēs, no sērijas – drošs paliek nedrošs, jo viss rādījās tik traki, ka es domāju: varbūt man nevajag lai ir tik traki. Un gala rezultātā varu pateikt, tikai tik daudz, ka laikam tas palīdz. Toreiz, kad svinēju dzimšanas dienu Kanāriju salās, no rīta viesnīcā man aģentūra bija atsūtījusi puķes un tas bija forši. Nekas slikts nebija, ka es tur aizbraucu. Cita lieta, ja tu kaut ko dēļ tā no bailēm upurē. Tu nevari ar lielu naudu, ceļojumiem izbēgt no kaut kā svarīga. Es vairāk respektēju labās zīmes, taču runāju par to, ka, ja tu sāksi justies visuvarošs – tas jau ir otrs grāvis. Taču es šo cilvēkiem īpaši neiesaku.
G: Vai Tu jau sākotnēji zināji, ka būsi astrologs, astropsihologs, ka tas būs Tavs mūža darbs, Tava misija? Kā Tu to izvēlējies un kāpēc tieši šo?
Es gribēju būt psihologs. Es kaut ko jutu, meklēju savu ceļu, sākumā darbojoties ar cilvēkiem kā fotogrāfs portretu žanrā. Tā arī ir terapija- harmonizē pašnovērtējumu, vairāk gan meitenēm. Kad bija jāizvēlas vai iet studēt par psihoterapeitu, ilgi domāju, jo tad vajadzēja vispirms iziet medicīnu, kura mani neinteresēja. Es aizgāju astroloģijas kursos un mani tas uzreiz ļoti aizrāva. Man ir viegli pašam kaut ko uzsākt un tas tā ir jau no bērnības. Un man bija ļoti viegli izlemt, ka es to darīšu.
G: Kursos Tu gāji tepat Latvijā?
Jā. Jau pirms daudziem gadiem, 1991. gadā, kad vēl bija padomju laiks pie mums – te Latvijā no Maskavas bija komandēti, norīkoti speciālisti, kas pa vakariem un sestdienām mācīja astroloģiju.
G: Vai tad Padomju laikā ar to drīkstēja nodarboties?
Daži drīkstēja. Viņi vadīja kursus. Un, ja tu divus gadus sēdi un klausies un viss, ko viņi stāsta ir par tevi, tas ir tik aizraujoši. Beidzās kursi, speciālisti aizbrauca un es teicu Didzim Šķilam, taisām skolu latviešu valodā. Kad mācījos man blakus sēdēja krievu oficieris un arī mācījās. Es domāju: nu kas tas ir, visas grāmatas krieviski, mēs taisīsim latviešu valodā. Un tā mēs sākām. Es uztaisīju Andra Rača radošo darbnīcu un kā darbības sfēru norādīju fotogrāfija-astroloģija. Ļoti ūdensvīriski. Pēc horoskopa esmu Ūdensvīrs. Toreiz bija jāieraksta, ar ko nodarbojies. Nebiju tik traks, lai uzreiz kļūtu par astrologu, divus gadus biju paralēli astrologam arī fotogrāfs. Un uz to brīdi man bija divi bērni.
G: Cik Tev šobrīd ir bērnu?
Seši. Divi no tiem sen vairs nav bērni.
G: Skaisti! Vai Tev astroloģiskajā kartē tas ir redzams?
Labs jautājums. Te es gribu pateikt, ka to labi var redzēt caur vēdisko astroloģiju. Tieši kartē skaitu neredz. Bet ir jautājums, kas kuram ir bērni un kas vispār kuram kas ir. Tas kartē ir redzams. Un tālāk, ja esi dzīvi tik saprotošs, tad vari izsecināt, kas tev ir svarīgi. Piemēram, ja Tev svarīga ir brīvība, tad tu labāk dzīvosi laukos, kur tevi neviens nekomandēs. Nevis tas, ka tev lauki patīk. Vienkārši ir jāsaprot lietas par cēloņiem un sekām. Es vairāk jūtos kā skolotājs bērniem, nekā ka bērni man ir bērnu pēc. Vēl man patīk, ka ģimene ir liela un visa saime ir kopā.
Kartē var redzēt, ka visa kā būs gana daudz. Katram mums mūsu horoskops ir kvantitatīvi determinēts. Cik kuram daudz enerģijas.
G; Vai astroloģiskajā kartē Tu redzi enerģijas daudzumu? Cik vienam liels potenciāls, cik otram?
Jā, mierīgi. Tas viss ir redzams. Jā, gadās, ka paskatos kartē un cilvēkam saku: ko nevar celt, to nevar nest. Cilvēks pārguris no vadoša amata, jo vienkārši „nav iekšā”. Tas nozīmē, ka viņam dzīve māca to, ka nevajag tik daudz uzņemties. Ja tu nevari, riskē ar veselību, vari saslimt ar veģetatīvo distoniju utt. Nav jau slikti vai labi, ka tev ir daudz enerģijas. Man, piemēram, ar to, ka man ir daudz enerģijas, ir arī krietni vien vairāk problēmu. Bet ar to ir jārēķinās. Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka cilvēks atrod, kur savu enerģiju pareizi un jēgpilni pielietot.
G: Un, ja tev ir dots daudz enerģijas un tu to lietderīgi neizmantosi?
Man ir aizdomas, ka tas tur – Augšā nepatīk. Ja tas tev ir iedots, tad tas, kurš iedeva, zin, kāpēc iedeva. Nevis tāpat vien.
G: Ja man ir daudz enerģijas, es to zinu, bet esmu izdomājusi, ka dzīvošu mājās, audzināšu bērnus, krāšņošu pasauli un nelieciet man te uzņemties jel kādu citu atbildību, organizēt, es gribu būt sievišķīga, ko tad...?
Izsaku līdzjūtību. Jo tagad ir radies kāds pavisam jauns fenomens, nezinu kā pasaulē, bet Latvijā noteikti, pateicoties arī jūsu žurnālam un informācijai, ko Tu un līdzīgi domājošie publicējat facebook un citur, ka sievietes ZIN par sievišķību. Tas ļoti palīdz tām sievišķīgajām atgriezties tur, kur tām jābūt, paldies. Bet, ko darīt tām aktīvajām, viņas taču tagad ir dubultstresā, zin, ka jābūt sievišķīgām, bet patiesībā viņu iekšējā daba ir ļoti aktīva.
G; Tad viņām jānāk mācīties pie Ineses, jo viņa ir ļoti sievišķīga un tajā pat laikā ļoti jaudīga arī sabiedrībā un savas radošajās izpausmēs. Viņa ceļ māju, raksta grāmatas, vada Pavasara studiju, izdod žurnālu un citām sievietēm māca, kā to, ko tu dari, izdarīt ar sievišķās enerģijas palīdzību.
Nu tad paldies Dievam, jūs to iemācīsieties un visiem būs labi. (Smejamies). Es nepiekrītu tēzei par vīriešu „izlaišanu” – kā tagad mēdz runāt, jo uzskatu, ka tā ir tāda mammas tēze. Ja vīrietis ir vājš, viņš izlaidīsies, mani, piemēram, nevarētu izlaist, es pretotos.
G: Bet, ja tev blakus ir ļoti aktīva sieviete, kura raujās maksāt visus rēķinus, visu organizēt, ko tad?
Es tādu neizvēlētos, bet ja liktenis man tādu piespēlētu, es vienalga ietu pa priekšu.
G: Bet tad taču māja pārvērsās par cīņas arēnu.
Jā, tad būs cīņa. Bet es nepadotos un neizlaistos. Tas parasti kalpo kā attaisnojums simts un vienai lietai: „izlaidās””, „nodzērās”, it kā mamma to visu noteiktu. Te jarunā par lomu sadalījumu un arī iedvesmu. Skaidrs, ka sieviete ar savu pārmēra aktīvu rīcību atņem šo iedvesmu vīrietim.
Vispār ir dažādi un sarežģīti. Es esmu par to, ka cilvēkiem jāmācās visas šīs lietas apzināties un mācēt gudri izdzīvot.
G: Tev ģimenē arī ir dzejnieks – Latvijā iemīļotais dzejnieks un komponists Guntars Račs. Ja mēs runājam par to, cik kurš ir spējīgs lidot un vienlaicīgi būt pie zemes un nodarboties ar tīri materiālistiskām lietām. Kā ir ar to?
Mēs abi ar brāli esam diezgan sazemēti. Jā, mums abiem horoskopā ir zeme. Bet ir mans viens draugs, muzikants, kuram vairāk tā Gaisa un pirms daudziem gadiem viņš teica: „Mēs taisamies ierakstīt disku”. Nu tā līdz šai dienai arī taisās. 30 gadus taisās. Viņam Zemes nav, bet ierakstīt diskā nozīmē piezemēt, noglabāt. Ja cilvēkam šīs motivācijas nav, tad nav un neizdodas izsapņoto realizēt. Gan es, gan Guntars paralēli radošam darbam esam arī menedžeri saviem projektiem, paši virzām lietas. Tam vajag arī gribasspēku, ne tikai talantu. Guntaram ir gan viens gan otrs daudz. Es ceru, ka man arī.
G: Es esmu par to, ka mums katram savs uzdevums šeit uz Zemes ir, un tas ir jāpilda.
Jā, ir.
G: Bet kā zināt, kas ir tas virsuzdevums?
Elementāri, atver karti un paskaties (Smejas).
G: Dzīvē esmu bijusi pie diviem astrologiem. Vienreiz pirms 20 gadiem pirmo reiz – pie Andra Rača un pēdējos vienu reizi pie vēdiskā astrologa. Vēdiskais astrologs izpētīja manu karti un uz papīra uzrakstīja manus uzdevumus:
Viņš teica: aizej mājas, uzvelc svārkus un pēc tam Tev ir trīs:
1) Dievs
2) Tēvs
3) Vīrs
un beidzot sakārto šo jautājumu. Neko par misiju.
Var jau gadīties, ka tieši tā arī ir, jo visi tie trīs horoskopā ir saistīti ar Sauli. Attiecības ar tēvu un Dievu ir viena uzdevuma divas pakāpes. Tāpat kā ar māti un dabu.
Es arī bieži vien iesaku šo trīsvienību. Nekad gan kā vienīgo tekstu.
Ja kaut vai vienam no desmit cilvēkiem es varu palīdzēt to saprast un viņš to izdara, tad tas jau ir daudz. Vakar arī konsultācijā: astroloģiskajā kartē redzu, ka cilvēkam tēvs un māte parādās kā paši svarīgākie, bet viņam sūdzības par abiem, viens nav viņu kā vīrieti izaudzinājis, bet mamma par daudz jaucas viņa dzīvē. Tomēr pamazām sāk jau saprast, ka tēvs nemaz nav tik tizls un mamma viņu tomēr mīl.
G: Patiesībā jau man pašai šīs lietas sāka „pielekt” neilgi pirms 50 gadu jubilejas, jo pirms tam es domāju, ka vecāki man ir sačakarējuši dzīvi.
No prakses varu pateikt, ka mēs varam atrast simtiem metodes, taču šis ir ļoti grūti risināms jautājums. Es varu teikt, ka pats šos jautājumus esmu sakārtojis un tāpēc parasti cilvēkiem to arī iesaku. Taču te atkal jautājums, cik nu kuram otrs ir autoritāte un cik no cilvēkiem ir gatavi to reāli praktiski darīt. Un nav nekā svarīgāka par attiecību sakārtošanu ar saviem vecākiem. Cilvēki atrodas ļoti dažādās attīstības stadijās šī jautājuma izpratnē . Ne visiem šis jautajums stāv priekšplānā, tomēr lielai daļai tā ir, un tie ir soli tuvāk savai laimei.
Vēl viena lieta: par nezināšanu. Gadās, ka Tu palīdzi cilvēkiem risināt vienu viņu problēmu un pēkšņi atklāj citu.Līdz šim domāji, ka šajā sfērā viss ir ideāli, bet izrādās, ka nebūt tā nav. Astroloģijā tā ir klasika. Cilvēks atnāk risināt vienu problēmu, bet beigu rezultātā izrādās, ka patiesībā problēma slēpjas kur citur. Un ka tā, ar kuru viņš atnāca, nevar tikt atrisināta, kamēr nav atrisināta šī, par kuru viņš vispār pat nenojauta. Tas ir tāds interesants mehānisms.
Visos šajos garīgajos ceļos man ļoti patīk tā vēdiskā būšana: nekur jau nav jāskrien. Tu nevari vienā dzīvē visu paspēt un palikt par guru. Mani ļoti nomierina Konfūcija domas. Ejam, bet neskrienam. Tomēr konsekventi ir jādara. Tu nevari apsteigt savu izpratni. Tāpēc arī astroloģija būtu jāmācās nevis 3 gadus, bet 30. Un tas ir forši, ka tu soli pa solītim risini to savu dzīvi.
Astroloģija nevar pateikt, kas Tu būsi, bet vairāk par ko tev jākļūst, tāpēc karte tiek salāgota ar realitāti, vai tas, kas tajā kartē ir, ir tas, kā tev dzīvē ir? Un lielāko tiesu tā arī ir.
G: Ko Tu domā par šo pārmaiņu laiku, par to, vai cilvēki kļūst apgaismotāki, kā Tu pats to izjūti?
Realitāte ir jāredz tāda, kāda tā ir. Un tas, ka Tu sāc apzināties, ka tā ir, nenozīmē, ka tu tā arī dzīvosi. Rubeņa vārdiem runājot: „Daudz vieglāk ir padarīt nekristiešus par kristiešiem, nekā kristiešus par kristiešiem”. Es neesmu pārāk lielā sajūsmā par to, kas notiek tur, kur uzvar seklas un subjektīvas zināšanas, jo jebkuras zināšanas paver iespējas, taču pašas par sevi tās cilvēku nepadarīs garīgu. Taču es arī saprotu, ka tad, kad uzsāku mācīt astroloģiju 31 gadu vecuma, es arī daudz ko nesapratu no dzīves. Ceru, ka tie, kuri tagad uzsāk skolotāja ceļu, taps aizvien viedāki un dzīvesgudrāki.
Cilvēciskajā dabā, ja patinam laiku atpakaļ, nekas jau pārāk nav mainījies. Es teiktu, ka tā ir cikliska padarīšana. Tai ziņā es vairak piekrītu vēdiskajam uzskatam par jūgām. Es aizstāvu ciklisku pieeju. Es ļoti priecājos un lepojos ar to, ka ir kopas un Latvija kā vieta, kurā mēs glabājam informāciju. Taču es ne pārāk aizstavu šo New Age naivo ideju par to, ka tagad viss iet uz gaismu. Neiet jau tā masveidā. Masveidā ir pie Akropoles un Spices.
Skaidrs, ka labais vairojas. Pie manis ar nāk atvērti cilvēki un tas ir brīnišķīgi, ka gadiem ilgi es varu kontaktēties ar šādiem cilvēkiem, bet pietiek man nonākt auditorijā, kas ir savādāka, ka es saprotu, ka daudzi neko nezin un neko nav dzirdējuši. Es pat necenšos par to runāt auditorijā, kas nesaprot.
Vēdās bija stāsts par to, ka pieci gaismas bruņinieki cīnījās pret simts tumšajiem. Tāda ir proporcija. Bet masa jau neuzvar: uzvar gara spēks. Gara spēkam nevajag kvantitāti. Un tadā ziņā viens Gara spēks ir varenāks par 20 tumsas spēkiem. Ja kaut vienam tas labais nostrādā, tātad tas ir to vērts. Un nav jāpārstāj nest gaismu, pat tad, ja cilvēki tevi nesaprot. Manā darbā ik pa laikam ir ta, ka klients atnāk pēc desmit vai piecpadsmit gadiem un saka: tagad es beidzot saprotu to, ko jūs man toreiz teicāt.
G: Es šodien redzu ļoti daudzus man pazīstamus cilvēkus, kuri vēl pirms vairākiem gadiem neko negribēja dzirdēt par ezotēriskām tēmām, par izaugsmes tēmām, tad šodien daudzi no viņiem jau kaut ko dara: kads ir kļuvis par dziednieku, kāds astrologu, kāds apmeklē nlp nodarbības, kāds nodarbojas ar jogu, kāds nāk pie Ineses. Un uzkrītoši, ka pārsvarā tie ir cilvēki ap 40, 50 gadiem – juristi, valsts struktūrās stradājošie, ar labām izglītībām, kas saka: es vairs nespēju darīt to darbu, es gribu visu mainīt. Gan jau arī Tu to novēro?
Ja es runātu par tiem cilvēkiem, ar kuriem tiekos, tad varētu būt stāvus optimists. Tāda labā „aplipināšana”, protams, notiek. Vienīgais, redzot, kā cilvēki dara, un to pateikt var tieši juristi, kas notiek tad, kad pienāk X stunda, pārbaudījums. Vai viņi paliek pie tā labā? Tas ir mans kritērijs, kā es cilvēkus vērtētu. Vai tad, kad pienāk grūti laiki, viņš paliek pie tās gaismas, pie tā labā? Vai tajā brīdī, kad būs jāpieņem lēmums, viņš aizies no ta drošā komfortablā darba? Ja, jā, es viņam paspiedīšu roku, un teikšu – malacis. Otra lieta ir gadu skaits- garīgā attīstība pa īstam sāk notikt tikai pēc trīsdesmi, bet vel aktīvak-pēc četrdesmit gadu vecuma. Es pirmo reizi studentiem ka argumentu sāku minēt savu viedokli tikai 50 gadu vecumā, jo lidz tam tikai mācīju to ko man mācīja.
G: Droši vien, kā kuram. Taču liela daļa cilvēku šādās vietās un mācībās nonāk pēc ļoti smagiem kritieniem, tad, kad vairs nevar, kad jau ir problēmas – veselībā, ģimenē. Kamēr tev viss ir daudz maz labi, kurš ies un skries un kaut ko mainīt?
Paldies Dievam, ka tā ir. Banāla frāze, bet slimība ir iespēja, cilvēkam mainīties. Ir cinisks, taču vieds apgalvojums, ka uz nāves gultas neticīgo nav. Bet atkal, kā ir tad, kad atkal iestājas komforts, kas vēl bez pateicības tai iespējai paliek? Ja šī iespēja tiek izmantota, tad tā ir svētīga dāvana. Ja cilvēks saprastu galveno, tad vispār būtu lieliski. Atkal jāatgriežas pie tiem indiešiem, viņi sadala cilvēkus kastās. Ja tu esi tajā kastā, tad dari vismaz to vienu, ko dari – jēdzīgi. Nevajag visu laiku iet uz kursiem. Viņi dzīvo vairāk saskaņā ar savu dabu. Es kā astrologs varu teikt, ka zināšanas ir pirmais solis.
G: Tu gribi teikt, ka izplati tikai zināšanas? Man no malas tas izskatās kas vairāk. Tad, kad Tu runā par saviem studentiem, vai raksti, var tajā sajust gan mīļumu, gan cieņu.
Jā, varbūt es kautrējos no skaistiem vārdiem. Bet, ja man prasa, es domāju, ka jābūt diviem soļiem: pirmajam, kad tu to uzzini, otrajam – kad tu to praktizē. Tas svarīgais un modernais vārds PRAKSE. Ja tu praktizē, tad viss ir kartībā. Protams, ar trešā kursa studentiem mēs jau esam garīgās izaugsmes stadijā, tad mācāmies mēs visi, es arī.
G: Es tā klausos Tevī un dzirdu, ka Tu tāpat kā daudzi vīrieši savā leksikā ļoti reti lieto vārdu Mīlestība. Tavs brālis arī sarunās nelieto, bet re, cik skaisti raksta tieši par to.
Man jūsu žurnāla nosaukumā ļoti patīk vārds DARĪT. Tas tā ļoti vīrišķīgi izklausās (Smejamies).
G: Nu, ja. Vīriešiem domāta tā pirmā daļa, sievietēm – otrā – Mīlestība. (Smejamies) Un tomēr šo teicienu teicis vīrietis.
Tā bija provokācija?
G: Nu, ja! Jo tas, ko Tu dari, Tu acīmredzami to dari ar mīlestību?
Jā, tas gan. Astroloģija ir mana sirdslieta un es to daru ar mīlestību. Es daudz esmu domājis: mīlestība pret ko īsti. Un varbūt šī ir tā vieta, kur to drīkst teikt, tad es domāju, ka tā ir mīlestība pret VISU. Pret to, kas ir radījis un kā to ir radījis un cilvēks ir daļa no tā. Es vairāk ticu uz to veselo, kas ir radīts. Astroloģija ir tāda forša lieta, kas nāk no lielā un reducējas uz konkrēto. Jo vairāk es ar šo nodarboijos, jo vairāk mīlu. Tad manī ieslēdzas tāda pateicība un prieks par to, ka es varu kaut kam lielam pietuvoties. Tam nezināmajam, lielajam.
Man nav tādas lepnības, ka es varu teikt: es to zinu. Es esmu ļoti pateicīgs, ka man ļauj to zināt. Un prāts mums ir tads instruments, ko Dievs dod un Dievs var arī atņemt. Jo vairāk es nodarbojos ar astroloģiju, jo vairāk tā mani pietuvina tam lielajam. Es, piemēram uzskatu mūziku par vēl smalkāku lietu. Tās ir dažādas valodas, bet runā par vienu un to pašu.
Tas, par ko es esmu domājis ir: vai es mīlu to cilvēku, ar kuru es strādāju. Man vēl nav atbildes uz šo jautājumu. Es mīlu viņā to daļu, kas ir Dieva radīta. Iespējams, viņš nemaz pats nesaprot to, cik viņš ir labs un radīts ar mīlestību. Un viņam tikai mazliet ir jāatver acis, lai to ieraudzītu un saprastu. Tad tās visas dusmas un negatīvisms mazināsies. Es mīlu to mīlestību, kas ir katrā cilvēkā ielikta jau sākotnēji. Žēl, vai kādreiz tā skumji, ka tās acis neveras. Un gribas teikt: nu atver taču beidzot tās acis! Taču acis atveras tad, kad tām jāatveras un jāizdara tas ir pašam.
Un mums ar Guntaru drīzumā abiem iznāks grāmatas ar Mīlestību nosaukumā. Viņam dzejoļi <Mīlestība ir>, man astroloģijas grāmata<Ceļā uz Mīlestību>.
G: Skolotājam jau ļoti gribās palīdzēt ikvienam savam skolniekam. Taču man šķiet, ka skolotājam jāspēj pieņemt tas skolnieks tāds, kāds viņš ir un jāsaprot, ka arī viņa laiks pienāks un acis atvērsies?
Jā, es šobrīd esmu izgājis caur to fāzi, kad dusmojos par to, ka cilvēki negrib. Es niknojos: nu kas tas ir? Vai tad tu neredzi? Es te pūlos, bet tu nemācies! Bet tad sapratu, ka nevar tā, katrs mēs ejam savā tempā.
Un tad es esmu ļoti pateicīgs par to, ka es spēju pāriet uz to stadiju, ka pieņemu šos savus studentus tā vienkārši, bez pretenzijām. Laiku atpakaļ es domāju, ka es audzināšu tikai profesionālus astrologus, motivētus, gudrus. Taču tagad es saprotu, ka ne visi par astrologiem kļūs. Es redzu dažus, kuri tikai 10 gadus pēc astroloģijas skolas beigšanas saprot to, ka viņiem tā patiesi ir vajadzīga kā nodarbošanās. Agrāk es domāju, ka es viņus 3 mācību gados izaudzināšu un tad man būs astrologu gvarde.
G: Nu, ja. Tu taču viņos redzi potenciālu!
Jā, un viņš ņem un aiziet tirdzniecībā (Smejamies). Tad viņš aiziet pa līkločiem un pēc laika atgriežas.
G: Nu, ja, tie līkloči jau mūs vajadzīgi, jo pa tām ceļmalām vislielākās lietas notiek Kāda gan mācība uz taisna ceļa. Es pat bērnībā tik pa grāvmalām dzīvojos. Jo tur visu laiku kaut kas notiek, kas nav uz ceļa.
Jā, man astroloģija ir kaut kas tik liels, bet tā tas nav visiem un to es tagad ļoti labi saprotu. Un es saprotu, ka es ne no viena neko nevaru pieprasīt.
G: Tu esi pasniedzējs, māci pieaugušos. Kā ir ar Taviem bērniem un vērtību sistēmu, kuru Tu viņiem centies ieaudzināt?
(Smejas) Praviešus savā tēvu zemē neciena. Man jaunākajiem bērniem ir 16, 11, 10, 1 gadi. Cik nu tas izdodās, vairāk vai mazāk taktiskās lietas ir sievas ziņā, bet stratēģiskās cenšos turēt savā.
G: Kas ir stratēģiskās?
Nu, piemēram, ikdienā, manuprāt stratēģiski pareizi ir sanākt kopā pie galda ēdienreizē vismaz reizi dienā. Man liekas, ka tas ir pareizi. Un gadiem ritot, šādi pieturas punkti ir ļoti vērtīgi. Taču, protams, ikdienā dzīves ritmā vieglāk ir to nedarīt. Un tas nav viegli realizējams un prasa pakāpenisku skaidrošanu un pacietību. Es arī neloloju ilūzijas, ka viss notiks tā kā… vēlos. Es ceru, ka tas, ko es rādu ar savu piemēru, viņiem noderēs dzīvē. Un dažreiz ir skumji, kad pravieti savā tevu zemē nedzird. Mums tagad mājās topā ir teiciens no tiem vidējiem, viņi saka mammai: „Kur tu atkal šito izlasīji?” Bet mamma ir pateikusi ko ļoti gudru. Taču pusaudžiem ir savs viedoklis un redzējums.
Man liekas, ka tēvam jāved ģimeni uz baznīcu un mūsu ģimenē tā arī notiek. Vedu gan tiešā gan pārnestā nozīmē. Manuprāt, tas ir vīrieša darbs. Paldies Dievam sieva to akceptē, un man tas ir svarīgi.
Runājot par dzimtu un radiem, es savā radu saimē esmu tas censonis. Mēs esam kādi seši, septiņi brālēni, mēs esam jaunākie no viņiem un man ir svarīgi viņus laiku pa laikam sapulcināt. Un bērnu labā, lai bērniem arī būtu šīs vērtības. Es domāju, ja mums iedod bērnus, tātad viņi no mums arī kaut ko mācās.
Ja bērni man jautā: priekš kam to vajag, es nesaku: izaugsi, sapratīsi. Es cenšos paskaidrot, ja nesapratīs tagad, iespējams, vēlāk, kad pašam tas būs svarīgi. Ir jautājumi, kurus bērni uzdod mammai un jautājumi, kurus tēvam.
G: Man vienmēr ļoti svarīgs ir šķitis jautājums par partnerattiecībām. Kuri, Tavuprāt ir tie svarīgākie Vaļi, uz kuriem balstās NOBRIEDUŠAS PARTNERATTIECĪBAS ĢIMENĒ?
Par tiem diezgan izvērsti rakstu jaunajā grāmatā. Dažus nosaukšu: tie būtu cieņa, uzticēšanās, pateicība. Vīrietim un sievietei prioritātes atšķirsies, arī, ja attiecības ir nobriedušas. Piemēram tas, ka sieviete var pati sevi nodrošināt, nav mazinājusi vīriešu vajadzību pēc apliecināšanās, un otrādi-sieviešu vajadzību pēc drošības, ja rastos tāda vajadzība.
G: Vai Tev ir kāda rekomendācija, kas jāņem vēŗā, izvēloties savu otru pusīti?
Es varu tikai ieteikt atrast astrologu, kurš šajā jautājuma kaut ko saprot. Otrkārt skatīties ar atvērtam acīm. Sirds redz otrā dvēseli, prāts lai saskata personību. Saprotot cilvēku tipoloģiju, ir pilnīgi skaidrs ko no kura var gaidīt.
G: Kā saprast, ka tas ir īstais cilvēks. Tavējais?
Vispirms jānoskaidro, ko man vajag. Vienam vajag vairāk mīlēt, citam būt mīlētam. Vienam vajag draudzību, citam kaislību. Tavējais būs tas, kurš trāpīs uz pareizās stīgas, uz tās, kura tev pašam vissvarīgākā. Mēs katrs esam unikāli. Un tad vel tāds sīkums, kā apzināšanās, ka otrs NEKAD neapmierinās visas tavas vēlmes. Vinnētāji ir tie, kuri to apzinās un saņem SVARĪGĀKO, atsakoties no nesvarīgākā.
G: Vai savas dzīvesbiedres meklējumos Tu ņēmi vērā astroloģiskos parametrus? Zināji, kādai viņai jābūt? Vai kopdzīvē vadies no tā, ko redzi kartēs?
Jā. Nu apzināti meklējumi man nekad nav bijuši tāda formā ka speciāli meklēt sievu pēc zvaigznēm. Taču zvaigznes visu parādā tā ka ir. Ir jāsaprot, ar ko tu veidosi kopīgo ceļu un kad ceļā būs kādi krustojumi.
G: Kādu lomu Tavas ģimenes attiecības spēlē latviskā dzīves ziņa?
Tā nespēlē aktīvu lomu. Mājās ir daudz latvju zīmes, taču ticības pārliecība mums ir cita. Savā izvēlē vienmēr esam nacionāli noskaņoti, taču ar pašlepnumu, nevis noraidot citus. Dievu saucu par Dieviņu, nevis Kungu.
G: Un noslēgumā: ko Tu novēlētu mūsu lasītājiem?
Esiet piedodoši-vienmēr un visur. Piedodiet arī sev-mēs visi šeit tikai mācamies, to, kuri ir izmācījušies, to te nav. Esiet pateicīgi-vienmēr un visur. Mīliet savus vecākus no visas sirds. Mīliet savus bērnus no visas sirds. Brīžos, kad nezināt kā rīkoties, izlasiet šī žurnāla nosaukumu!
Atpakaļ