Uguns tips. Bailes no uzbudinājuma trūkuma

Uguns tips. Bailes no uzbudinājuma neesamības/pārlieku uzbudinātība.

Nepārtrauktas emocijas: nožēla, kura izpauzoties intensīvi pārvēršas dusmās, bezmērķīguma situācijā-kaislīgā naidā uz kaut ko, bet izpaužoties ilgstoši, pāriet izmisušā apnikumā, kurš izraisa cilvēkam riebumu un apātiju, jo ir pretrunā ar viņa nodomiem.
Šeit parādās divu elementu -ūdens un uguns saistība ar emocijām. Bailes no emocionālā tukšuma(ūdens) rada aizkaitinātību. Un tā kā emocionālo attiecību iztukšošanās(kaislību radīta pārdegšana), patiesu iekšēju saikņu ar kādu trūkums, nepietiekami sirsnīga pieķeršanās un vienotības trūkums ar kādu rada nepārvaramu vēlmi izjust intīmas attiecības kā kairinošu, uzbudinošu emociju radītāju. Sevišķi labi to saprot vīrieši, kuriem kaislīgs sekss var būt kā patiesu jūtu aizvietotājs.
Šādā līmenī intimitāte var tikt izjusta vai nu ar emocionāli (un fiziski) pakļautu parneri(izvarošana kā galējība) vai nu kā kaušanās bāra vai uz ielas. Šāda cilvēka dzīve tiek erotizēta visprimitīvākajā veidā-kā autosrevisā pie sienām kailu meiteņu kalendāri u.t.t.
Slāpes pēc uzbudinājuma stāvokļa var izraisīt arī bailes nebūt labakam par citiem. Tā ka sis cilvēks pats sevi spiež atrasties iekšēja spiediena apstākļos(pats sevi dīda. velns dīda) lai iegūtu pāsapliecināšanos un nozīmīgumu, patērējot daudz spēka, ka ta sir šou biznesā, sportā, politikā, viņš visu laiku jūta sspiests skriet kā vāvere ritenī, nespējot apstāties.
Un tā kā uguns tips pats nespēj nomierināties, tas meklē enerģijas izlādes veidus ārpusē, caur ārēju kairinājumu(Ko lūri, tev ir problēmas?). Tā ka tiem nepieciešami aizvien jauni un jauni kairinājumi, tie ir spiesti būt nepārtraukti aktīvi. Tie ļoti biezi ir uzņemēji, kuri visu laiku sevi dzen ar moto-ja es apstāšos, es iešu atpakaļ, citi mani apsteigs! Tie tiecas pēc panākumiem it visā –gan uzlabojot apkārtējo dzīvi, gan kaitējot tai.
Tie baidās tikt aizmirsti, baidās tikt izstumti no spēles, baidās tikt izolēti.(Nepaņems komandā, neuzaicinās uz festivālu).
šīs problēmas spilgti var novērot pusaudžu vecumā, kad jaunieši bailēs pazaudēties kā unikālas personas lielajā pasaules iespēju jūrā, sāk izpaust agresivitāti, sāk klausīties un spēlēt skaļu mūziku un vienkārši taisīt troksni.
Tas līdzinās situācijai, kad kāds būtu apmaldījies tumšā meža un skaļa balsī kliegtu no bailēm.
Lai izbēgtu no šīs izolētības sajūtas, cilveks sak aktīvi ar kaut ko nodarboties. Viņš sāk <neprātīgi> aizrauties ar kādu hobiju, karsti iemīlēties. Viņs piedalās dazādās aktivitātēs (Mēs smējāmies kā traki, bija baigi forši!). Bailes no iekšējās vientulības izraisa histērisku ārēju aktivitāti.
Vēlme pēc apžilbinošā parasti tiek izdzīvota jaunībā, taču vajadzība pēc pastāvīga karinājuma var palikit uz visu mūžu. Tas var izpausties dzīvē kā svētkos(bagātīgi klāti galdi, festivāli, sacensības). Tie sludina, ka vissvarīgakais ir baudīt dzīvi, būt bagātam un neatkarīgam- tāda, kurš var atļauties visu ko vēlas! Ja tas ir garīgi attīstīts cilvēks, tas dalās ar savām gara un materiālajam vērtībām , bagātinot pasauli. Ja tas ir primitīvs cilvēks, tas vienkārši sludina , ka vislabakais dzīvē ir nauda, sekss un parādīt visiem vidējo pirkstu. Tie sadedzina savu enerģiju bezjēdzīgā trakā dzīvē, nerūpējoties par savu veselību un smīkņajot par tiem, kuri uzvedas saprātīgi un atbildīgi.
Šim cilvēkam ir palaikam ir <līdz kaklam>, <vienreiz pietiek>, viņam<viss pie kājas>. Viss, kas pārlieku nepieciešams izlauzties, bieži tiek piesaukts ar nepieklājīgiem vārdiem.
Smalkākā psihologu valoda tas sauktos apmēram kā <Pārlieku liela nepieciešamība izreaģēt emocionālus pārdzīvojumus>.
Kad cilvēkam ļoti būtiskas vajadzību apmierināšana tiek apdraudēta, rodas pārlieku liels uzbudinājums. Šis pārlieku lielas uzbudinājums izpaužas kā dusmas<Kas par cūcību!Nekaunība!> , jo cilvēkam nodarītais kaitējums tiek uztverts kā necieņa pret viņu.
Tad no pārlieku uzbudinātības dzimst spits un paštaisnīgums<Nē, to es nepieļaušu!Viņi man vēl redzēs!>.
Ja viņš konfliktu mēģina ignorēt, tad pāruzbudinātība nepāriet ārējā uzliesmojuma, bet izraisa psihisku pārdzīvojumu radītu spēku zudumu, nogurumu un var novest līdz depresīvam spēku izsīkumam. Vēlmi bēgt no problēmas risinājuma ārēji var atpazīt pēc ķermeņa kustībām: tādam kā matu glaudīšana atpakaļ, deguna un galvas kasīšana, pēc kādas monotonas melodijas dungošanas u.t.l.
Ja izlādēšanās un svarīgu vajadzību apmierināšanas nav iespējama nemaz, tad rodas depresija un psihiska kapitulācija. Tad cilvēks paliek miegains, neizgulējies, sāk lietot alkoholu lai apklusinātu savas ciešanas. Viņam visss riebjas, kaitina, bieži to dēvē par neirastēniju.
Uguns tipam, lai tas būtu harmonisks, ir jāatrodas patiesa dzīvesprieka stāvoklī. Ja viņa aktivitātes nesakrīt ar dziļāko ieksējo būtību, īsts prieks netiks piedzīvots, tikai ārēja butaforija priekš kārtējās fotografēšanās priekš sociālajiem tīkliem-<re kā mēs svinam, atceries kā mēs pirms diviem gadiem trakojām!>
Ja viņam turklāt ir materālās iespējas, tas izmēģina visu ko vien šī pasaule var dot, bet vienalga nedzīvo patiesi. Reiz kāds mans uguns tipa klients tiešā teksta arī jautāja: nu pasakiet man ko es vēl varētu izdomāt? Es esmu izmēģinājis visu uz pasaules, man nav vairs prieka, jo neko nevaru spilgtu piedzīvot! Esmu lecis, kāpis, mīlējis simtiem sieviešu, dzinies, kritis, sities un tā tālāk!
ja cilvēks patiesi vēlas dzīvot, tam jāatrod savs patiesais iekšējais kodols un neskatoties ne uz ko, jārealizē sava unikālā daba cik vien intensīvi tas iespējams. Tas izdzīvo katru mirkli apzināti, patiesi un dziļi-dzīvo un elpo ar pilnu krūti, nevis satraucoša koncerta laika filmē ar telefomu lai pēc tam parādītu<kā es pārdzīvoju> Tas cilvēks patiesi ir koncertā un dzīvo tajā mirklī! Tas cilveks patiesi ir kāzās un precas, nevis meklē kur skaistāka vieta lai labāk izskatās un spilgtāks video sanāktu.

Atpakaļ