Skatīties kartē, redzēt dvēseli

Skatīties kartē, redzēt dvēseli.

Interpretējot karti, mēs pārāk bieži izdarām secinājumus, noreducējot vesela stāsta daudzās iespējas un detaļas līdz kādai galvenajai domai un morālei-labi/slikti.
Taču mums kartē jāatrod dzīva, mainīga dvēsele. Lai mēs varētu interpretācija ienest dvēseli, nepieciešams atbrīvoties no morālajiem ierobežojumiem. Katras planētas, katras mājas , katra aspekta stāsts ir dvēseles izpausme, dvēseles, kura izdzīvo savu likteni. Jāļauj tiem runāt savā vārdā, nevis uzspiest tiem savu morāli un ideoloģiju, kas tos ierobežo un izkropļo jau no paša sākuma. Mums jāuztver ikviens kartes elements kā dievišķā izpausme.
Protams, mums jāsaprot, ka patiesi izdevusies konsultācija būs tāda, kad abi noskaņosies uz šī viļņa. Astrologam ir jādod tam telpa, tam nepieciešama uzticēšanās un miers. Ja kaut ko sakām uztver dvēseliski, var būt grūti šīs sajūtas izteikt vārdos. Tādēļ mums var būt nepieciešams savu domu pateikt ar kādu stāstu, kādu līdzību, kura norezonēs klienta dvēselē vairāk kā konkrētas interpretācijas.
Taču dvēselei svarīgāka ir iesaistīšanās, nevis intelektuāla izpratne. Dvēsele iegūst piedzīvojot, pieredzot, cilvēks sava intelektā var tūlītēji nesaprast kas notiek, taču dvēselē piedzīvotais atmodīsies tam nepieciešamajā laika. Astrologs būs pamodinājis tās potenciālu. Esmu šo atgriezenisko saiti piedzīvojis daudzas reizes pēc konsultācijām.
Jāatceras, ka dvēsele vienmēr atrodas kustībā, attīstība, tādēļ jārunā ar cilvēku it kā visos laikos vienlaicīgi-pagātne, tagadne, nākotne dvēselei ir vienlīdz būtiskas.
Intelektam nepieciešami pierādījumi. Savukārt dvēselei pamatojums nāk pavisam citādā veidā. Tas atnāk caur nojausmu, smalku rezonansi, sarunām, kuras rosina vēlmi pētīt tālāk un tālāk. Neskaidrība, izbrīns, neloģiskums dvēseles uztverei netraucē. Astrologs palīdz pieņemt lēmumu, kuru klients apdoma vel ilgi pēc sarunas. Astrologs iedarbina klienta apceri. Tas ir ļoti svarīgi. Tad ir iespējas iedzīvot iekšējas atklāsmes.
Mums jābūt viediem: jāapvieno intelekta ilgas pēc patiesības ar dvēseles iecietību pret cilvēka emocionālo un situatīvo stāvokļu svārstībām. Tās rada liktenis un tas ir jāpieņem, ja vēlamies cilvēkiem iemācīt kļūt laimīgākiem. Ir jāsaprot, ka, tas kas notiek ar cilvēku, ir viņa likteņa vadība, kuru visbiežāk ir pareizi pieņemt nevis noraidīt. Mums jāparāda, ka integrējot dzīvē izstumtās ēnas, mēs iegūstam patiesi pilnīgu dzīvi. Tas nozīmē, ka dažādi <simptomi>, kurus gribas izstumt no dzīves, pareizāk ir pieņemt un ieklausīties sevī –ko tie rāda un māca?

Atpakaļ