Kāda jēga?

Kāda jēga?
Cilvēks, kurš lūkojas uz pasauli virspusēji, parasti daudz kam nesaredz jēgu. Tas ir raksturīgi jaunībai, jo jēga atveras vēlākos gados, paskatoties uz notikušo ar laika distanci un no plašākas perspektīvas
Eduards Veidenbaums, kurš nodzīvoja tikai līdz 24 gadiem, rakstīja:
Es domāju, ka pasaulē
nav prātīgs it nekas,
un mūsu dzīves nozīme
ir tīrās muļķības.

Bez mērķa cilvēks blandās te,
par gudrām lietām spriedelē,
bet galā dumjš ir viss,
jo vēders – dievs visaugstākais,
un katris pats sev tuvākais,
tiklīdz kā izsalcis.

Domāju, ka 64 gados viņš rakstītu ko citu.

Jēgas jautājumi un atbildes jāmeklē tikai dvēseles līmenī. Laicīgajā, materiālajā līmenī šādu atbilžu nav. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ pieaugot sekulārai, bezgarīgai sabiedrības daļai, pieaug arī depresiju un pasnāvību skaits. ASV pēdējo divu desmitgažu laika pašnāvību skaits jauniešu vidū pieaudzis par 56%!
Mani prakses novērojumi rāda, ka jēgu darboties piešķir spēcīgās planētas. Vēdiskajā astrologijā eksistē jēdziens <karaka>. Planēta ar vislielako grādu skaitu zodiaka zīmē ir <Ātma karaka>- “ visaptverošā gara, augstākais Es jeb dvēseles rādītājs.
Arī citas planētas ir kaut kā svarīga rādītāji.
Viss, kas notiek ar mums, ir svarīgs un ir ar jēgu. Lai šo jēgu saredzētu, mums jāpārstāj dzīvot virspusēji. Ja dvēseles dzīvi nekopjam, mēs neizbēgami piedzīvosim ārējas izpausmes-gan noskaņojuma, gan darba, gan attiecībās, gan veselībā.
Labā ziņa ir tā, ka šie ārējie simptomi var aizvest mūs pie iekšējiem cēloņiem, kuri vienmēr atrodas dvēseles līmenī.
Es bieži cilvēkus mudinu domāt ar laimi kā kritēriju savai dzīvei. Jā, ne visi karmisku iemeslu dēļ var piedzīvot mierīgu laimīgu dzīvi dažādu no viņiem neatkarīgu iemeslu dēļ. Taču iet laimes virzienā var ikviens ik brīdi. Pirmais solis ir saprast, ka tas ir iespējams, tikai sevi iepazīstot un atzīstot. Tālāk seko šo atzīto, unikālo vajadzību apmierināšana-dvēseles kopšana, barošana, aprūpēšana.
Nekas šajā pasaulē nav plakans un uztverams burtiski. Viss visums(un ne jau tikai kaut kur tālu debesīs) ap mums ir piepildīts ar dievišķu jēgu. Nekas nav nejaušs un nekas nav lieks-ne gaisma, ne ēna, ne pavasaris, ne rudens, ne vasara un ne ziema.
ja mums ir uz kaut ko pastāvīga tieksme, tai noteikti ir kāds dziļāks iemesls, mums kaut kas trūkst.
Lai atrastu jēgu, šiem meklējumiem ir jāatvēl savas dzīves laiks. Vai tiesām jums lieks, ka laiks, atvēlēts garlaicīgam darbam ir svarīgāks ka laiks, kurš atvēlēts pārdomām un vērojumiem? Daudzi lielu daļu savas dzīves laika atvēl mazsvarīgu mērķu sasniegšanai un pēc tam brīnās, ka nav laimīgi. Autovadītāja tiesības, vairāki gadi saspringtā darbā, lai tikai varētu tikt pie kārotā auto stūres-pāris selfiju un… skumjas. Vai tiešām kāds, kurs ir devies mūžībā, tajā saskatītu dzīves jēgu?
Jā, kad dodaties pie psihoterapeita, mācītāja, skolotāja vai, piemēram, astrologa, jūs sapratīsiet, ka arī šīm skumjam ir jēga! Skumjas ir dzīves sastāvdaļa, tāpat ka prieks. Taču skumjās jāatrod dziļākās atbildes, tādas, kuras nevar atrast prieka stāvoklī. Kad klienti apjēdz sava skumjā stāvokļa jēgu, tiem paliek vieglāk. Šajā laikā pastiprināti strādā iztēle, un iztēle ir ceļš uz dvēseli.

Piemēram, pēcdzemdību depresija, kas patiesībā būtu saucama par skumjām. Tai ir jēga. Tāpat ka izaugušo bērnu aiziešana savā dzīvē. Dvēsele pieņem šo mūžīgo laika ritējumu, kurā ir mūžīgais cikliskums. Tas, kas nepieņem to, ir mūsu prāts, tā egoistiska daļa. Dvēsele pieņem arī nāvi, jo zina, ka nāve ir dzīves sastāvdaļa-mūžīgās dzīves.
Daudzi(ja ne visi) ir domājuši par pašnāvību, taču dvēsele zina, ka tā nekur nevar aizbēgt, viss atgriezīsies. To var vēlēties sāpēs esošie miesa un prāts.
Dzīves jēgas zaudēšana ir saistīta ar ticības, cerību zudumu. Ka astrologiem mums šeit ir ļoti nozīmīga informācija: ticība saistās ar 9.māju un Jupiteru, cerība ar 11.māju un Saturnu. Astroloģiskā atslēga ir mērogs. Abas šīs mājas un abas šīs planētas lūkojas uz dzīvi no plašas, visaptverošas perspektīvas.
Ja cilvēks sevi saredz nevis ka maziņu un atrautu no visa personu, tad līdz depresijai nav ilgi jāgaida. Taču, ja viņš sevi redz kā daļu no lielā veselā, no lielās sistēmas(Saturns) un lielās dievišķās gādības(Jupiters), viņš vienmēr atradīs spēku un jēgu.
Lūk ko ir rakstījis Poruks:
Es ticu, ka ir debesis,
Kur laimes bērni mīt,
Kur saulīte daudz spožāki
Un mīlīgāki spīd,

Es ticu, ka ir brīnumi,
Kas necerēti nāk,
Un daiļu sapņu pasauli,
Ap sevi radīt sāk,.

Es ticu, ka ir laimība,
Kas svētās liesmās mirdz,
Un, ja tā visa nebūtu,
Vai justu mums tad sirds?

A.Račs 5.04.22. - savas mīļotās, ļoti dvēseliskās meitas Loretas dzimšanas dienā

Atpakaļ