Mīlestība. Dzīvot vai būt dzīvam

Kad vēlēsiet jaunajā gadā kādam mīlestību...
Mīlestība- labi dzīvot vai būt dzīvam?

Mīlestības skartie nonāk tās varā. Tie vairāk par visu vēlas būt kopā ar savu mīļoto. Tie piedzīvo visspēcīgākās jūtas, kuras satricina visus stabilos dzīves pamatus.
Mēs nekad nevarēsim atrast saprotamu intelektuālu definīciju Mīlestībai, taču ir skaidrs, ka tās vara ir lielākā par mūsu apdomīgo prātu.
Kaislīgas mīlestības saistīšana ar Veneru un Marsu ir pamatota. Tieši kaislība rada dzīvību un tā to arī nogalina. Mīlestības ceļš ved kalnā un no kalna lejā. Novedot no kalna lejā tas liek un ļauj iekļūt dziļākajos, tumšākajos savas pieredzes slāņos. To pazīst katrs, kurs ir cietis mīlas dēļ. Un tas, kurš nav cietis mīlas dēļ, visticamāk, nav patiesi mīlējis.
Lai patiesi dzīvotu, nevis pusdzīvi eksistētu, nākas piedzīvot gan saulainas debesis, gan pazemes tumsu.
Cilvēkam negribas piedzīvot pazemes tumsu, kurā tas saskarsies ar savām ēnām, savu patieso būtību un savu patieso potenciālu.
Mīlestība ir galvenā dzīvības jēga, cēlonis un mērķis.
Kad vecāki jautā jaunajai „Džuljetai”: kā tad jūs dzīvosiet-tie vēlas palīdzēt nepieredzējušai kvēlajā mīlā iekritušajai meitenei labāk dzīvot. Tie vēlas to pasargāt no ciešanām. Tie neuztraucas par viņas dvēseli, bet par viņas labo dzīvi. Taču dvēselei nepieciešama mīlestība, tās saviļņojošās virsotnes un pazemes alas, tās izmisuma pilnās asaras un patiesie smiekli, tai nepieciešams patiesi to visu izdzīvot. Tai nepieciešamas arī ciešanas, tikai tad mēs sāksim to patiesi iepazīt.
Var gudri dzīvot un var patiesi dzīvot. Tie, kuri mīl ir patiesi. Patiesi un neprātīgi. Patiesa daba nav prātīga-tā ir pilna kaisles un pilna ciešanu.
Ikviens, kurš vēlas tikai labi dzīvot, paraksta sev spriedumu dzīvot bez īstas mīlas.
Bieži tiekos ar cilvēkiem, kuri saka, ka ilgojas pēc mīlestības. Ziniet kuri ir vistālāk no tā? Tie, kuri pretojas dzīvei, tie, kuri par visam varītēm vēlas paturēt kontroli pār visu notiekošo. Tie, kuri baidās iekrist mīlestības pazemes tumšajos džungļos. Taču , ja tie no tā visa baidās, tiem diez vai ir lemts šajā dzīve patiesi mīlēt.
Ir neizsakāma drosme mesties mīlas virpulī, jo tu vairs nekontrolē dzīvi. Dzīve paņem tevi sava vara un mētā ka tai ir nepieciešams. Patiesībā tieši tad dvēsele gavilē. Jā, prāts un atbildība ir panikā, bet dvēsele gavilē.
Tikai mēs paši ar savu ego esam nosprauduši robežas, par kurām tālāk baidāmies iet. Iespējams mēs esam mēģinājusi un jau pabijuši skumju pilnajā pazemē. Taču, ja baidies mirt, tu nespēsi arī patiesi dzīvot.
Bailes no patiesas iemīlēšanas, no kontrolējoša prāta zaudēšanas ir galvenais šķērslis ceļā uz iemīlēšanos.
Ja tu centīsies kontrolēt otru, tu neiegūsi patiesu pretmīlu. Tādi ir spēles noteikumi- Ne Venera, ne Mars, ne Saule neuzplauks, ja centīsies ar Saturnu tos regulēt. Tie kļūs skumji un savažoti.
Mīlestība prasa atteikties no jebkuras kontroles pār dzīvi. Vai esi tam gatavs?
22.12.23.

Atpakaļ