Ko mēs meklējam horoskopā?
Ko mēs meklējam horoskopā?
Arī mani ļoti ir interesējušas dažādas horoskopa detaļas. Ir interesanti atklāt ko jaunu no astroloģiskās perspektīvas par sevi vai citiem.
Taču šobrīd mani vairāk saista jautājums nevis par to KAS TUR IR, bet KĀ LABĀK DZĪVOT AR TO KAS TUR IR.
Man liekas, ka jebkāda rīka izpēte ir mazāk svarīga kā jēga to pielietot. Savulaik mani kolēģi fotogrāfi ļoti daudz apsprieda tehniskās fotoaparātu atšķirības. Mani gan vairāk interesēja kā attēlot dzīves noskaņas, nevis ar kādu aparātu tās fiksēt. Tas pats ir astroloģijā.
Protams, ka astrologam sākotnēji ir pamatīgi jāiepazīst visa zvaigžņu simbolika, jo astrologam horoskopa simboli ir atslēgas, kas potenciāli atver vārtus jau citā, ne tikai laicīgajā, bet arī pārpasaulīgajā valstībā. Mēs varam uztvert šo plašāko, smalko pasauli kā iedomātu, dvēselisku vai garīgu; tomēr neatkarīgi no tā, kā mēs šo bezgalīgo telpu sauktu, šeit mēs sastopamies ar svēto un līdz galam nesaprotamo.
Horoskops aptver divas pasaules: iemiesoto un debesu; tā var pastāvēt pagātnē, tagadnē vai nākotnē, vienlaikus paliekot mūžīga. Izmantot iztēloti un strādāt ar horoskopa simboliem kā veidu, kā apliecināt un atdzīvināt šo dzīvības spēku, ir dvēseles astroloģijas prakse.
Astroloģijā man liekas ļoti svarīgs konteksts. Es uzskatu, ka bez konteksta astroloģiskā interpretācija var novirzīties uz vai nu sausu tehnisku aprakstu vai pārlieku emocionālu, subjektīvu iespaidu un intuīcijas miglainu kokteili.
Kad astroloģiskā interpretācija pakļaujas mehānistiskajam modelim, simboli kļūst racionalizēti kā kosmosa kārtības izpausme; tie vairs nav dvēseles simptomi, bet cēloņsakarības. Bez dvēseles izpētes astroloģiskie simboli paliek nemainīgi burtiski. fakti, nevis tēli, interpretācijas un atklāsmes. Bez dziļuma, kurā dvēsele mūs iesaista, astroloģija kļūst par statisku formu, nevis dinamisku procesu.
Jā, visur, kur pieskaras mūs dvēsele, dzimst neparedzamais, rodas spilgti iespaidi, kurus ir grūti, brīžiem neiespējami formulēt; tomēr tāda ir dvēseles daba.
Mūsdienās termins "dvēsele" ir grūti lietojams. Daži psihologi no tā izvairās, cenšoties radīt psiholoģiju bez dvēseles. Citi aizstāj reliģiski skanošo "dvēseli" ar neitrālāku "psihi",.
Man liekas, ka jālieto vārds "dvēsele" , tomēr, ja to lieto pārāk bieži, tas izklausās pompozi vai sentimentāli. Nav jau daudz variantu izvēlei: ja neizmantojam vārdu "dvēsele", mēs ignorēsim visdziļāko, taču, ja izmantosim to pārāk bieži, tas devalvējas.
Ir vārdi, kurus nevajag bez vajadzības „vazāt”. Taču dažreiz lietas ir jāsauc arī šajos svētajos vārdos.
Man ir paveicies: daudzi mani klienti ir gudri, garīgi atvērti, gatavi plašākai perspektīvai un ceļam. Tie nāk uz astroloģisku konsultāciju, lai izprastu savu stāvokli. Tad konteksts ir ne tikai vēlams, tas ir izšķirosi nepieciešams izpratnei. Viņi vēlas saprast kāds ir viņu dzīves STĀSTS.
Mums nevajadzētu uztvert dvēseli kā kaut kādu subjektu vai objektu. Tas būtu pārāk šaurs skatījums. Protams, mēs varētu vispār nemaz nemēģināt to kaut ka definēt. Taču astrologi mēdz lietot šo terminu „dzīves uzdevuma” un citos gadījumos.
Nesen lasīju, ka dvēseli var uztvert kā simbolu. Simboli sniedz nozīmi ārpus jebkuras definīcijas robežas, ko mēs varētu tiem dot. Tādā pašā veidā dvēsele nepakļaujas ierobežotam skatījumam vai noteiktai definīcijai, un, iespējams, to labāk raksturot tā ka to darīja senie domātāji: kā plūstošu, porainu, gaisīgu un caurlaidīgu. Dvēsele ir perspektīva, redzes vai domāšanas veids, simbols, nevis fiksēts. viedoklis vai pārliecība. Un, tāpat kā horoskops, dvēsele mums piedāvā savas līdz galam neatklājamās mīklas. Šī ir ļoti smalka doma. Es jums iesaku to pārdomāt ilgstošā laika posmā, šobrīd neizdarot izvēli pieņemt vai nepieņemt to.
Jāatceras, ka dvēseli mēs nekad neaplūkojam kā tādu, kuru pārvalda personība. Lai gan mēs to uztveram tik dziļi personiski un privāti, nevar teikt, ka tā ir mana, jo dvēseli nevalda mana personība. Kas pārvalda dvēseli? Drīzāk jau Dievs , nevis mans ego.
Lai gan ir daudz veidu, kā aplūkot dvēseli saistībā ar ķermeni un pat garu, tā nekad nav pieskaņota paštēlam vai ego. Kā ieteica senie grieķi, dvēsele ir ēteriska un relatīvi autonoma. Līdz ar to astrologam, kurš konsultē, viens no visdziļākajiem jautājumiem klientiem paliek privāts un svēts. Laba astroloģiskā prakse pieder dvēselei, nevis personībai.
Astrologi izjūt spiedienu būt burtiskiem un noteiktiem. Mēs gribam lai mūs ciena par zinātnisku, pierādāmu astroloģiju. Atgādināšu, ka savulaik K.G.Jungs arī izjuta milzīgu akadēmiskās vides spiedienu, kad tas nodevās spirituālai praksei; tās taču ir muļķības un pasaciņas! Tomēr horoskops satur ne tikai racionālo un iemiesoto realitāti, tas tikpat lielā mērā apraksta irracionālo pasauli, kur attēli, sajūtas, balsis ir skaidrības ieviešanas rīki. Katram praktizējošajam tas ir savādāk. Viens redz tēlus, cits sajūt. Es , piemēram, sajūtu ķermenī noteiktas vibrācijas, kad atnāk kāda ļoti svarīga atbilde cilvēkam svarīga, dvēseliskā jautājumā.
Horoskopa simboli pamodina mums iepriekš nezināmus attēlus. Tāpat kā sapnis, šie tēli atnāk neaicināti, nevis miegā, bet gan atstarojoties un iesaistoties horoskopa simbolu apcerē. Mēs mēdzam teikt, ka tie atnāk no klienta „lauka”. Protams, ka klātiene tas notiek intensīvāk, taču kovida gados es sāku tos sajust arī attālināti! Tā kā horoskopa astroloģiskie attēli spēj būt starpnieks un savienot iekšējo pasauli ar ārējo, tie palīdz mūsu iekšējai pasaulei piedzīvot iedvesmu, padarot dzīves pārbaudījumus jēgpilnus, savienojošus un saskaņotus.
Dvēsele ir reaģējoša, subjektīva un iekšēja, piedāvājot nozīmi pasaulīgajai pieredzei, lai es varētu tajā iesaistīties, nevis tikai piedzīvot to kā nejaušus, liktenīgus un atdalītus no manis notikumus. Man dvēsele ir spēja simbolizēt notikumu vai pieredzi, lai to varētu sajust, iemiesot un atcerēties, atgādinot par visu sajūtu autentiskumu, visu pieķeršanos mūžību un visas dzīves svētumu. Šāda pieeja padara horoskopa lasīšanu par rituālu. Tad mēs sakām izjust cieņu, bijību, pazemību, pateicību un prieku par to, kas mums dāvāts!
Mēs taču zinām, ka var izjust arī kādas vietas dvēseli, auru. Mēs zinām, ka var izjust arī noteiktu, mums svarīgu priekšmetu dvēseli. Priekšmeti padziļina mūsu dzīves pieredzi, aizkustina, izraisa noslēpumainas ilgas vai saglabā atmiņu. Mantas, kurām ir dvēsele, netiek ražotas masveidā. Tie būs unikāli izstrādāti vai radoši. Kad gatavojam kādam tuvam cilvēkam dāvanu, mēs tajā ieliekam kaut ko no savas dvēseles( 5.māja) tad tā kļūst dārga dāvana, kurā ieguldīta rūpību un uzmanība. Īpaši dabiski tas padodas maziem bērniem.
Dvēsele ciena visu dzīvību visās izpausmēs, gan iekšējā, gan ārējā. Mēs zinām, ka tā ir mūžīga, bet tā mums var kļūt pazīstama (diemžēl ne visi to pacenšas iepazīt) tikai tagadnē. Dvēsele ir iemiesota šajā dzīvē, šajā horoskopā īslaicīga-tikai kamēr esam dzīvi. Tā tiek pamodināta caur ārējās pasaules skaistumu un ciešanām, tomēr pati par sevi ir neredzama. Dvēsele ir noslēpums. Interpretējot horoskopu, vienmēr atcerēsimies, ka dvēsele ir atrodama noslēpumā, nevis skaidrībā. Ja mēs būsim gatavi , mums var paveikties nedaudz sajust to.
Ikviena cilvēka dvēselei (arī dzīvniekiem, augiem un vietām) ir vajadzīga sajūta, ka tā tiek aprūpēta un pieņemta. Tad cilvēks neizskaidrojamā veida piedzīvo…dvēseles mieru. To, kas tik daudziem pietrūkst.
Šādu astroloģijas virzienu mācos iet šobrīd. Astroloģiju, kura palīdz dvēselei. Esmu tikai ceļa sākumā.
17.06.24.
Atpakaļ
©Andris Račs 2010, materiālus drīkst pārpublicēt tikai ar atļauju,
ar norādi uz avotu: www.astrologos.lv