Par pārdzimšanu.

Kopš neatminamiem laikiem cilvēku nodarbinājusi doma par to, ka dzīve ir nepārtrauks diegs, bet dzimšana un nāve- tikai fāzes, kurā mēs pārvietojamies no vienas stadijas citā. Visa dzīve- tā ir izmaiņa, un visas izmaiņas- tā ir dzīve. Taču bezgalīga dzīve- tas ir tas, ko solīja senie meistari, un šajā mūžīgās dzīves sfērā viss mainās, taču nekas nemainās...

Kas ir īstā cilvēka esamības realitāte?

Mūsu jutekļi var viegli apmānīt mūs, tā kā šajā pašā mirklī jūs ticat, ka žurnāls, ko jūs lasāt, ir reāla. Taču realitātes patiesība eksistē mūžīgajā laikā un telpā. Bija slaiks, kad šī žurnāla nebija, un nākotnē būs laiks, kad tā nebūs.

Šo žurnālu radīja radoša doma, sakoncentrējot enerģiju tās fiziskai izpausmei. Domas radīs vēl daudzus žurnālus, un kad tie pārstās eksistēt, domas turpinās radīt aizvien jaunus un jaunus izdevumus, grāmatas.

Jūsu domas- tas esat reālais Jūs; ne tas Jūs, kādu redz jūs jūsu radinieki, draugi un kaimiņi. Reālais Jūs – tas nav jūsu fiziskais ķermenis, jo tas var nekad neatzīt, ka viņa ietekme beidzas tikai ar ādu.

Nav bijis laiks, kad jūs neesat bijis un nekad nebūs laiks, kad jūs nebūsiet. Taču jūsu daļas mainīsies, tā kā savā mūžīgajā dzīvē jūs piedzīvojat pastāvīgu transformāciju, kad jūsu dvēsele veic ceļu augšup uz pilnību.

Mēs varam redzēt šādas pārmaiņas parastā stāstā par dabu:

Divi kāpuri bija draugi un daudz laika pavadīja kopā. Kādu dienu viens no kāpuriem nomira. Otrs uzticamais draugs nosēdās tam blakus un ilgi, ilgi sēroja. Pagāja daudzas dienas, un vienubrīd kāpurs pacēlis augšup acis, ieraudzīja tauriņu, kurš uzmanīgi skatījās uz viņu.

Kāpēc tu raudi? – jautāja tauriņš.

Tāpēc, ka es pazaudēju savu draugu- atbildēja kāpurs.

Tad visā savā krāšņumā tauriņš lepni atbildēja: bet es esmu tavs draugs!

Kāpuram bija grūti noticēt reinkarnācijai, taču tauriņam tas bija fakts, tā kā tas pārkāpa vienas fiziskas formas robežas un iegāja citā, nezaudējot savu īsteno būtību šajā procesā.

Bieži mēs izpaužam talantus, kuri ir uzkrāti iepriekšējās dzīvēs. Bieži mūs moka fobijas, kuru cēloņi arī meklējami iepriekšējo dzīvju drāmās. Dažas no tām spītīgi nepakļaujas psihiatriskai ārstēšanai. Mēs nonākam pie slēdziena, ka to cēlonis ir saglabājies kā nosēdums, kaut arī indivīds neatceras to cēloņus. Viss, kas nepieciešams, lai izsauktu šādas baiļu sajūtas- tas ir sensora iespaida gūšana, kura neapzināti atgādinātu par iepriekšējo inkarnāciju, kurā varēja būt adekvāts iemesls bailēm. Dvēseles atmiņā ir saglabājušies katra piedzīvotā notikuma attēli. Viss, kas ir nepieciešams- piespiest vajadzīgo podziņu, lai atdzīvinātu šīs ainas un tās iegūtu spēku ietekmēt šodienas dzīvi. Vairums mūsdienu psihologu mēģina ārstēt šādus pacientus, nesaprotot patiesos slimību iemeslus. Tie cer, ka desensivizējot (padarot nejūtīgus) tos, viņi galu galā panāks mazāku reakciju uz šiem stimuliem. Tā rezultātā parasti pacients zaudē jūtīgumu uz jebkādiem stimuliem.

Mēs droši varam teikt, ka tas, kas ilgi ir sakņojies, prasa lielu darbu, lai no tā atbrīvotos. Vairāku dzīvju uzkrātās bailes droši prasīs arī vairākus gadus psihologa vai dziednieka darba.

No astroloģiskās prakses redzams, ka tās rakstura īpašības, neapzinātās bailes, kuras vismazāk saistās ar šīs dzīves pieredzi un nostājām, ir iemantotas iepriekšējā. Ja šī pieredze ir bijusi negatīva, cilvēks visiem spēkiem pūlēsies izvairīties no situācijām, kuras atgādinātu iepriekšējo dzīvju līdzīgās pieredzes. Taču, jo spēcīgāk ir saspiestas šīs atmiņas lielajā zemapziņas datorā, jo lielākas ir sekas brīdī, kad tās tiek atvērtas.

Īsaks Ņūtons teica: katrai darbībai ir līdzvērtīga pretdarbība. Lielais Buda teica: jūs esat tas, ko jūs domājat, kļūstot par to, ko jūs domājāt. Pēc būtības abi šie apgalvojumi ir par vienu un to pašu- ka katram iemeslam ir arī sekas.

Tas arī ir Karmas likums.

Katra mūsu doma ierakstās universa substancē, lai beigu beigās parādītos fiziskajā plānā. Dažreiz mēs sekas redzam tūlīt pēc pirmcēloņa. Tad mēs labi varam redzēt domas un seku secību: iemetot ezerā akmeni, mēs ieraudzīsim apkārt izplatoties ūdenī apļus. Taču citreiz sekas parādās tikai pēc gadiem, un tad ir grūtāk ieraudzīt cēloņus.

Cilvēks nekad nevar kaut kur doties, no kaut kurienes neizejot...

To, ko cilvēks sēs, to tas arī pļaus. Tiem, kuri smejas, jāiemācās raudāt, lai tie, kuri raud, iemācītos smieties. Ar katriem smiekliem un katrām asarām jūs eajt tuvāk Sev, veidojot jaunu karmu savai nākotnei.

Lielais mistiķis Jogananda skaidro karmu sekojoši:

"Skolotāj, es apzinos tikai šo dzīvi. Kāpēc man apzinātu atmiņu par iepriekšējām inkarnācijām un un nekādu paredzējumu par nākošajām?" - jautāja tam skolnieks.

Skolotājs atbildēja: "Dzīve ir kā ķēde Dieva okeānā. Kad ķēde tiek izvilkta virs ūdens, tu redzi tikai nelielu tās daļu. Sākums un gals ir slēpti. Šajā inkarnācijā tu redzi tikai vienu ķēdes posmu. Pagātne un nākotne paliek Dieva dzīlēs. Viņš atklāj šos noslēpumus tiem, kuri atrodas ar Viņu harmonijā."

Mums nevajag jaukt divas lietas. Doma par to, ka mēs visi esam radīti līdzīgi, nenozīmē, ka mēs visi piedzimstam līdzīgi. Pēdējais fakts realizējas atbilstoši mūsu iepriekšējiem nopelniem.

Astroloģiskajā praksē redzams, ka divi dažādi indivīdi vienos un tajos pašos apstākļos rīkojas dažādi: viens bēg no notikuma, bet otrs tiek ar to galā un paceļas līdz savai augstākajai karmiskai iespējai, - savu debesu griestiem. Pirmajam būs jāpiedalās šajā notikumā vēl un vēl, kamēr otrais ir gatavs doties uz priekšu pretī jauniem notikumiem. Viņš ir nonācis arī citā Laika kvalitātē, ejot savā spirāles attīstībā pa priekšu atpalicējiem un rādot tiem ceļu.

Sākoties mācību gadam, visi uz skolu ierodas ar vienādām iespējām, taču pabeidz to, atkarībā no tā, kā ir mācījies. Skolotājs pret visiem ir vienādi objektīvs. Tāpat ir arī dzīvē.

Astroloģijā galvenais karmiskais orientieris ir Mēness mezglu stāvoklis dzimšanas kartē. Šeit mēs atrodam iemeslus tam , kādēļ līdzīgas astroloģiskās dzimšanas kartes realizējas tik dažādi. Tādejādi mēs redzam, ka cilvēka pārbaudījumi iegūst jaunu nozīmi, kad tiek apskatīti kā savienojoši posmi viņa dvēseles pastāvīgajā attīstībā. Kad cilvēks var noskaidrot savas saknes, viņš satausta nepārtrauktu dzīslu un drošāk virzās pa to nākotnē.

Mēness mezgli faktiski ir dvēseles magnētisma punkti: viens velk to uz nākotni, bet otrs nāk no pagātnes. Tas process, ko mēs saucam par dzīvi, ir šo divu tendenču sajaukšanu laimes mediānā, lai tagadējā inkarnācija kļūtu par simbolu pārejai no pagātnes un nākotni.

Astroloģiskā karte var tikt interpretēta dažādos līmeņos. Augstākais līmenis ir Garīgā interpretācija, un tad karte ir kā orientieris garīgajā ceļā. Savukārt mezgli ir kā bākas šajā ceļā- vien rāda ostu, no kuras tu esi izpeldējis, otra- ostu uz kuru tu dodies. Apzinīgs cilvēks atšķiras no neapzinīgā ar to, ka zina un vienmēr atceras galveno savas dzīves uzdevumu. Tas nav vis nodarboties ar sīkiem kuģa uzkopšanas, labiekārtošanas darbiem, tikai palielinot komforta līmeni uz tā. Galvenais mērķis ir saniegt To Ostu. Arī apzinīgs cilvēks mazgās kuģa klāju, taču nepadarīs to par mērķi, bet tikai par līdzekli. Tieši ar to atšķiras garīga astroloģija- tā parāda mērķi- Ziemeļu Mēness mezglu, pārējo horoskopu interpretējot tikai kā līdzekļus vienai dzīvei (vienam reisam). Astrologam, runājot ar garīgi sagatavotu cilvēku, ir visas iespējas skaidri uzzīmēt viņa dzīves plānu ar zelta flomasteri iezīmējot šajā plānā TO BĀKU. Katram mums tā ir sava- tikai mums vienīgam spīdoša. Visu bāku uguņi beigās satiekas vienā lielajā SAULĒ.

Sagatavojis Andris Račs

Atpakaļ